Kad es biju dziļi bezdibenī, es nezināju neko un biju aizmirsis visu. Es biju nekas, un viss pārējais bija nekas. Neskatoties uz to, es nebiju izzudis. Lai arī man nebija nekādas identitātes, vai, piemēram, atmiņu, ka man jebkad ir bijis ķermenis, kaut kas no manis bija palicis – vientuļa, tumsā peldoša iekšējā acs.