as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

beidzot noskatījos cerību ezeru. šorīt šķirstīju recenzijas, varbūt vēl kādu neesmu uzgājusi, bet pēkšņi sapratu, ka viņam ir visas tiesības pateikt, ka latvijā nav teātra kritiķu. jā, spriežot pēc šīm recenzijām, par kritiķiem nezinu, bet nav tapusi neviena izrādes cienīga recenzija. tās ir sadzīviskas un triviālas, īsi apžļambājot pašsaprotamo, katram pasvītrojot tās epizodes, kas nu vairāk uzrunājušas, kaut kādi epiteti... - bet kopskats pavājš un stostīgs, esences trūkst, tukša muldēšana, kas it kā nav nepatiesība, bet pilnīgi noteikti nedemonstrē spēju tvert un nodot izrādes būtību.

cerību ezers vēl nebija beidzies, kad es jau gribēju skatīties cerību ezeru vēlreiz. nemitīgas skudriņas no režisora devilišlī apzinātā un precīzā neaptverami lielā talanta nesaudzīga pielietojuma. raudāt no aizkustinājuma, tas, protams, ir ļoti jauki, tāpat kā tikt sasmīdinātam no sirds, tas ir jauki, bet nekaitīgi. raudāt no tā, ka kaut kas ir perfekts. jā, tas plosa no iekšpuses.

man arī būtu bail rakstīt recenziju. jo, viss ko gribas - cieņā un skaudībā noliekt galvu autora priekšā.