Iegājām veikalā. Stāvējām pie kases. Mani sāka gruzīt un ntās reizes atkārtot vienu un to pāsu, kāpeč redz es vēloties savam topošajam pleijerim pirkt lielās astiņas. Gruza, gruza, es jau sāku justies riktīgi besīgi, nemaz vairs nav nekāda prieka par gaidāmo dāvanu. Mēģinu visādi piekrist, attaisnoties, izbeigt sarunu. Nekas nelīdz, visu laiku atgriežamies pie vienas un tās pašas tēmas. Proti, kam man vajagot lielās ausis, man taču tās noraušot, pleijeri nozagšot. Es saku, ka:
- man būs divu veidu ausis - lielās un mazās
- ka man no mazajām austiņas sāk sāpēt
atkārtoju šos arguemntus vairākas reizes, bet sajūta tāda, ka mani nedzird. Turklāt ausis pirkt taisos pati par savu naudu. Viss po. Cilvēks kā uzēdies, paeju 5 soļus nost, paaugstinātā balsī jau: kur tu ej?! Nāc atpakaļ. Man kauns no cilvēkiem, ka ļauju pret sevi tā izturēties, ka mani rāj un morāli lasa tādā tonī un izturas kā pret stulbu un nepaklausīgu bērnuu. Sajūta arī bija tāda- it kā sarunātos ar ļaunu pieaugušo, kurš pat vairs ne redz, ne grib saskatīt savu nepareizo izturēšanos un ieklausīties otra vārdos. Ja jau pēc tam var teikt ka nav dzirdējis manuargumentu, kuras es pat reizes 3 minēju tajā neilgajā sarunā.
Beidzās ar too, ka sāka kāpt asaras acīs par šādu izturēšanos un žēlumu par zaudēto prieka sajūtu. Šo mp3 CD atsakņotāju tiešām no sirds biju gaidījusi un gribējusi. Un pēc šādas manas apstrādāšanas, viss prieks kā ar dubļiem.
jā es esmu emocionāla, jā un jā! Bet tas nav attaisnojums tā cilveka rīcībai.
Rezultātā izgāju no veikala un čeku nometu zemē (čeku, pēc kura vispirms jāsamaksā par preci un tikai tad var dabūt pirkumu)
Nevajag man tādas dāvanas, ar kurām negatīvām domām saistīties. Nevajag man tādu dāvanu, kas šitā apdirsta ir vismaz manī.

Priecīgus Ziemassvētkus.