moš aizej uz churchu? srsly(es nemēģinu tēlot martiņu)
(saku, jo nu man līdzīga sajūta(nemiršanas/eksistēšanas, sauc kā gribi) iestājas aptuveni trešajā vai ceturtajā nedēļā, kad neesmu bijusi.)

un Viņš ir meklējis Tevi, un joprojām gaida

vot par to tieši es domāju, lai saprastu, cik ļoti mani šāds scenārijs frīko ārā, jo, kad es iedomājos tos brūnos krēslus, zaļos tepiķus, vārds vārdā noteikto dievkalpojuma kārtību, allaž mani kaitinājušās dziesmas un visu citu, tad es neredzu, kā tas mani varētu uzrunāt. Zinu, ka ne jau ārējiem apstākļiem ir nozīme, bet mani biedē ļoti ļoti liela vilšanās, kas varētu tapt nodrošināta kaut vai ar kartējo neko nepasakošo sprediķi, tikai tāpēc, ka baznīca pilna ar cilvēkiem, kurus nepieciešams pārliecināt nākt uz baznīcu ar tekstiem "un tad dzīvē rodas tas lielais jautājums un tas ir īstais brīdis, kad sākt darboties Dievam". Fuck, nekāds jautājums nerodas, vienkārši - palīgā?!

kas ir Tava tukšuma pamatā? tjip, kas ir tas, kā Tev trūkst, lai nebūtu tukšuma sajūtas?

kas ir tas, ko tu gribētu dzirdēt sprediķi vai jebkādā citā vietā/laikā/formā no kāda cilvēka vai kaut kā, kas tev dotu mieru un/vai prieku? kas ir tas, ko Tu gribi, bet kā Tev nav? kas ir tas, kas var aizpildīt tukšumu? kas ir tas, kas var Tevi aizraut?

es jautāju, jo nu, otram jau galvā neielīdīsi
un es jau īsti nezinu, kādēļ Tev tas tukšums
mēs nekad par to dzīvē nerunājam, tikai par šmotkām un džekiem vai alko :)

un tad nu man atliek salīdzināt tikai ar savu pieredzi. un jā, pat ja viss cits ir forši, tad tomēr pēc kāda laika iestājas tā tukšā sajūta, jo mēs tomēr esam radīti attiecībām ar Viņu, vismaz man tas tukšums no šī fakta ignorēšanas

problēma tā, ka es jau pēkšņi nezinu, ko teikt, bet es padomāšu par Tevis uzrakstītajiem jautājumiem.
vēl problēma ir tā, ka ar visu iepriekšminēto var pietiekami labi aizpildīt laiku tā, ka jautājumi par tukšumu un visu pārējo nenomoka, ja no tiem paspēj pietiekami ātri aizlaisties :)