Jautājums, kas ir bijusi Tava labākā ideja ziņai, ir vienkārši nežēlīgs pēc aptuveni 2+ gadiem nekā nerakstīšanas un vairāk nekā 1000 ziņām saražotām pirms tam. Protams, ka vienmēr kaut ko var sadzejot, bet negribas. Atceros, ka bija ideja ziņai par to, ka pēc Latvijas lielveikalu "pārekoloģiskošanās" Stockmann trakajās dienās vienalga tiks izgrūsti plastmasas maisiņu kalni. It kā jau angļiem varētu patikt, bet nu liekas, ka nu kamõn.

Tas ir tur, kur nedrīkst iet. Kur es nekad nekļūšu dzīvesgudrāka vai beigšu domāt par to, kā varēja būt, vai kur sāpēs mazāk. Nav slikti, ka savulaik bija kaut kādi morālie kruķi, no sākuma - lai pieceltos kājās, tad- lai kleberētu kaut kā tālāk pa dzīvi uz priekšu. Tagad nevajag pat vairs tos, esmu atpakaļ uz kājām un varu ņipri doties uz priekšu. Ja ne tā sajūta, ka tā, kā pirms tam, es vairs neskriešu nekad.

Kā var kāds tik spītīgi turēties pie kaut kā, kas viņu beidz nost. Es nespēju, nespēju, nespēju palaist vaļā. Dzīst un neaizdzīst līdz galam un paliek pusdzijis kā mutes kaktiņš ziemā. Sāp un plīst tālāk.