vot par to tieši es domāju, lai saprastu, cik ļoti mani šāds scenārijs frīko ārā, jo, kad es iedomājos tos brūnos krēslus, zaļos tepiķus, vārds vārdā noteikto dievkalpojuma kārtību, allaž mani kaitinājušās dziesmas un visu citu, tad es neredzu, kā tas mani varētu uzrunāt. Zinu, ka ne jau ārējiem apstākļiem ir nozīme, bet mani biedē ļoti ļoti liela vilšanās, kas varētu tapt nodrošināta kaut vai ar kartējo neko nepasakošo sprediķi, tikai tāpēc, ka baznīca pilna ar cilvēkiem, kurus nepieciešams pārliecināt nākt uz baznīcu ar tekstiem "un tad dzīvē rodas tas lielais jautājums un tas ir īstais brīdis, kad sākt darboties Dievam". Fuck, nekāds jautājums nerodas, vienkārši - palīgā?!