Vakar noskaņojums bija uz galu atdošanu, bet nevis aiz kaut kādām bēdām vai gruzoniem, bet vienkārši aiz tā neiedomājamā tukšuma, pret kuru, kā man sāk šķist, nelīdz ne aizbraukšana, ne arī kas cits un sāk likties, ka būtībā jau nav vērts pret kaut ko no tā tukšuma cīnīties, jo nav vairs iekšā meklēt kaut ko augstāku un tad tu ne dzīvo, ne nedzīvo, bet vienkārši nemirsti, tā es to stāvokli definētu.