Aizvakar aizbraucu ciemos pie vecākiem, jo mammai bija vārda diena. Paliku pa nakti un pamodos tik žirgta, tik atpūtusies un izgulējusies, kā nekad, bet šodien no savas gultas nevarēju izlīst ārā. Miegs aiz matiem vilka atpakaļ. Lauki man vienmēr liek justies labi, silti, droši; tājā mājā dzīvo mana sirds. Lieldienās jābrauc uz turieni, būs jāiet uz mežu rakņāt no sniega ārā sūnas, zariņus un lapiņas, kas varētu būt noderīgi olu krāsošanas procesā. Man nepatīk tās ķīmiskās krāsas. Krāsojot sīpolu mizās katra ola ir kā mākslas darbs, ko tu cītīgi veido liekot lietā savu fantāziju, un ir tas lieliskais brīdis, kad tu ņem ārā un skaties, kas ir sanācis. Lielisks process. Jāatzīst, ka Lieldienas ir mani mīļākie svētki, vismaz šos vēl tik traki nav skāris komercijas treknais pirksts. Tie ir silti svētki, kurus gribas pavadīt mājās ar mīļajiem. Žēl ,ka tikai pirtiņas nav, tad būtu ideāli, kādreiz saviem vecākiem uzdāvināšu.
P.S. Engine vai pievienosies??