tu tikai drusku atslābinies, un tevi vairs nav iespējams nedz saprast, nedz atrast kopīgu valodu, nedz uzskatīt par patīkamu sarunu biedru, skaistu sievieti, utt. tā ir tava seja miegā, skāriennejūtīga un neglīta.
es nekad dzīvē nepiekritīšu, ka cilvēki ir pamatā labi un interesanti, un pasaule ir pamatā skaista. cilvēks ir pamatā nepatīkams un klusējošs. un pasaule izskatās kā jau izskatās, ja tai matriksu novelk pār acīm. vismaz pilsētas. dabā ir citādāk, tur vēl radīšanas pirmatnējā godība atspīd, tās līdzsvarā. bet pamēģiniet palaist sētniekus uz nedēļu atvaļinājumā. jūs nepazīsiet savu pilsētu un to vairs nemīlēsiet, jūs gribēsiet bēgt uz laukiem. pie pilsētas un patīkamības ir jāstrādā ar putām uz lūpām. ir tādas dienas, kad es šo sasprindzināšanos, uztveru kā pazemošanos un tukšu laika tērēšanu. un neko tur nevar padarīt.es gribu uz laukiem, un es gribu būt lauki.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nuja, un tad tu uz sevi tādu dabisku paskaties ar citu acīm un ieraugi cilvēku savstarpējas attiecības par neiespējamām kā tādām