Atceros, ka Valentīna Freimane "Ardievās Atlantīdai" rakstīja par miegainību, kas viņu pārņēmusi šausmīgajos bēguļošanas laikos, kad ik brīdi draudējusi nošaušana. Vēlāk ārsti skaidrojuši, ka tā bijusi organisma aizsargreakcija uz stresu un, iespējams, tieši pateicoties biežajam un ilgajam miegam, viņa nav piedzīvojusi nervu sabrukumu un vispār ir izdzīvojusi.
Ja sāktos karš, es droši vien iekristu letarģijā un pamostos tikai dažas dienas pēc noslēguma pakta parakstīšanas. Arī tagad, kad mani nedraud nošaut (tomēr nepatikšanu pietiek) es palaikam pamanos nogulēt 12 stundas - kā, piemēram, šonakt.
Labrīt, Ciba.
Ja sāktos karš, es droši vien iekristu letarģijā un pamostos tikai dažas dienas pēc noslēguma pakta parakstīšanas. Arī tagad, kad mani nedraud nošaut (tomēr nepatikšanu pietiek) es palaikam pamanos nogulēt 12 stundas - kā, piemēram, šonakt.
Labrīt, Ciba.
Es arī šodien (un vakar) piecēlos pēc 11:00, bet domāju, ka šoreiz tā ir drīzāk laika apstākļu maiņas ietekme, jo nekādu manāmu stresu man nav.