pelican

es svētdien pamodos starp baltiem rudens ziediem, ko man uz spilvena bij nolicis manas draudzenes draugs. tad mēs visi trīs cepām siermaizītes un kā trauslos striķīšos iesieti taustījāmies un rūpējāmies viens par otru: pohainā princesīte uz zirņa (viņa), skumjais saraustīto nervu dīdžejs (es) un nedaudz aizkaitināts mākslinieks ar silta lāča acīm (viņš). uz atvadām es dabūju divas bučas un mīļus acu skatienus. man pat nevaig pievērt acis, es viņus redzu. visapkārt ir tik daudz mīlestības, kas neko nemaksā, tik daudz gaišā, mandarīnu, labi domāto domu, ar vārdiem vai bez. tajā nav nekā nedz pārdabiska, nedz samuhļīti sadzejota. tas atrodas tepat, ārpus mana personīgā wundercietuma, kas būvēts lepnībā un sevis žēlošanā (cik tas veikli aizmirstās un tiek apaudzēts ar eksotiskiem augiem). es izplešu savus salauzītos spārnus un vizināšu uz tiem savus dēmoniņus, zinu, ka sākumā tie skaļi ņirgāsies, bet tad tiem aizraus elpu lidojums, bišku nosals šķībās ķepiņas, sasēdīsies tuvāk un sāks viens otram no ragiem adīt dūrainīšus:)
un vēl, internets, šī atkāpšanās kurmja alā, ciparotā alternatīva, dara mani gļēvu rīcībā...un garā. virtuālas sveces nevar apdedzināt, bet arī nesmaržo.
šodien pret vakaru bij ļoti skaistas debesis.
dievs, dod man to nosargāt.