Vakar tomēr ap kādiem 4.00 izdevās aizmigt. Kaut kādā veidā savaldīju savas domas, vai arī prāts pats bija pārāk noguris,lai turpinātu cīņu.
Sapnis- es biju stāvoklī, bet dīvainākais, ka bērna tēvs pie manis nevarēja tikt, jo viņš bija kaut ko noziedzies, tāpēc mums vajadzēja slapstīties. Atceros, kā glāstīju savu lielo vēderu un izjutu milzīgu mīļumu pret to, kas aug manī. Nevaru skaidri apgalvot, taču man šķiet, ka bērna tēvs bija Pēcis. Es slepus skrēju ar visu savu lielo punci naktī ar viņu stikties pie 2. ģimnāzijas, kaut kas mūs vajāja- laikam nemiers.
Kaut man tagad būtu sapņu grāmata!