Pa atvērto logu mo pagalma ieskan mazu kājeļu dipoņa un pirmsskolas vecuma bērneļu balstiņas kā dzidri zvārgulīši: - Ļenkāaaa! Ti čo, sovsem ohujelllāaaa?!
Tas man atgādināja senu anekdoti. Pārnāk sieva mājās no skolas sapulces un saka vīram: "Dārgais, audzinātāja pārmeta, ka mūsu mazais lamājas". Vīrs sašutis: "Bļeģ, pilnīgs pizgec, kas viņai tādu huiņu sastāstījis?!"
hhh, klasika. mēs arī bērnībā tāāāādus pantus šārējām (kaimiņi bija bomži un cietumnieki), pieļauju, no malas varētu būt izklausījies krimināli. (tagad varbūt vajadzētu uz kādu Kursītes folklorizbraukumu pieteikties, jo visas tās jēlības atmiņā vēl stāv).