šodien semirs (kucēns) bija pāris stundas uzticēts mums, bijām kopā uz jūru, kad atgriezāmies, viņš aizskrēja pārbaudīt savu `īpašo zonu`, staļļa durvis un visu, kas tur apkārt, redzēdams, ka mēs viņu gaidām pie vārtiņiem, viņš nekur nesteidzās, bet turpināja ošņāt, kašāt un laizīt visu ap staļļa durvīm, kad nevarējām sagaidīt, lēnām pagriezāmies un gājām iekšā. viņš ātri izvērtēja savas prioritātes un izlēma, ka tomēr grib nākt līdzi mums, es savukārt domāju, kaut man būtu tik viegli sakārtot prioritātes
bet šis laikam nav par to, ko tu raksti :)

Man šķiet, ir labi, ka ir tāsti par dažādām lietām. Citādi ātri vien apniktu - visu laiku viens un tas pats, viens un tas pats.

Protams. Dīvaini būtu, ja cilvēks nodzīvotu veselu stundu/dienu/mēnesi/gadu/desmit/simts gadus un maltu vienu un to pašu! Kaut gan tas arī var būt labi - viņam viss ir skaidrs.