šodien semirs (kucēns) bija pāris stundas uzticēts mums, bijām kopā uz jūru, kad atgriezāmies, viņš aizskrēja pārbaudīt savu `īpašo zonu`, staļļa durvis un visu, kas tur apkārt, redzēdams, ka mēs viņu gaidām pie vārtiņiem, viņš nekur nesteidzās, bet turpināja ošņāt, kašāt un laizīt visu ap staļļa durvīm, kad nevarējām sagaidīt, lēnām pagriezāmies un gājām iekšā. viņš ātri izvērtēja savas prioritātes un izlēma, ka tomēr grib nākt līdzi mums, es savukārt domāju, kaut man būtu tik viegli sakārtot prioritātes
bet šis laikam nav par to, ko tu raksti :)