Aiz loga tāda ainava kā kādā pašnāvnieka gleznā. Par pašnāvnieku gleznām priekšstats man radās vēl sensenos laikos skolā, kad zīmēšanas skolotāja rādīja, šķiet, Van Goga gleznas reprodukciju, kur koši dzeltenu kviešu laiku pārmāca tumši violetas debesis un skaidroja, ka dzeltenais nozīmē dzīvotptieku un dzīvi vispār, bet dominējošais lillā skaidri manifestē uzvarošas suicidālas tieksmes, un ka pie laba gala tāda glezna nevienu nenovedīs. Tā arī tagad man aiz loga ir noticis kas ļoti līdzīgs - ļoti ēteriskas gaiši pelēkvioletas debesis, un pavisam šaura, bet izteikti zeltaina svītriņa pie paša horizonta. Un putni, tie sasodītie melnie putni ķērc un laidelējas uz visām pusēm uz šī varbūt ne pārāk veselīgā, bet ļoti izsmalcinātā fona.
Jā, nu tik tālu ar mani tagad ir - esmu nonākusi līdz dabas aprakstiem. Nekad nebūtu ticējusi, ka šāda degredācija vispār ir iespējama. Bet - mūžu dzīvo, mūžu mācies...