| kā var nesolīt?! |
[Mar. 9th, 2016|07:42 pm] |
– Kurš režīms gan negrib darīt savas lietas, partijas lietas ar prokuratūras rokām? Arī tagad prokuratūra paliek par pakalpiņu partijām, interešu grupām. Parādiet man tagad kādu prokuroru brīvdomātāju! Nav tādu, nevar būt!
– Toreiz taču īstenībā notika politiska vajāšana?
– Kas ir īstenībā, kas ir patiesība - tās nav un nebūs. 1984. gadā par pretpadomju idejām notiesāts pat kāds skolnieks. Visu to vidi, kurā bija pretpadomju noskaņojums, vajadzēja paretināt. Komunistiskā partija, kas deva visus norādījumus, - tā toreiz bija mana ideoloģija. Lai viss šai cīņā būtu likumīgi, visu saskaņojām. Tāpēc arī neko nenožēloju. Ne jau man vienam tad jānožēlo. Tā bija sistēma, un aktīvi darbojās daudzi. Ne jau tikai čeka bija vienīgie zvēri. Bija prokuratūra, tiesas. Nevar meklēt vienu vainīgo. Es negribētu melot, bet soda mēru noteikšanā parādījās lielā politika.
– Cik liela bija tiesnešu loma šajās prāvās?
– Ja tu gribēji būt tiesnesis, jau rajonu līmenī bija jāiekļūst nomenklatūrā. Ja partija nedotu piekrišanu, tu taču nebūtu tiesnesis. Tie visi bija pārbaudīti cilvēki.
– Vai bija gadījumi, kad iebildāt čekai - te nav par ko apsūdzēt?
– Nē, manā praksē nebija neviena tāda gadījuma. Apsūdzības raksti bija čekas garadarbi, taču par visu biju informēts. Tas bija tāds mehānisms.
– Kāpēc tas notika ar prokuratūras rokām?
– Tā bija tāda skumja valsts, kura baidījās pati savus likumus izpildīt. Čeka politisku apsvērumu dēļ negribēja, lai kaut kur parādās tās vārds.
– Vai bija tādi gadījumi kā dienesta pilnvaru pārkāpšana, spīdzināšana?
– Neatceros, kurš no politiskajiem sūdzējās, ka divas dienas neesot avīzi lasījis, un mēs sākām dienesta izmeklēšanu. Viņi ēda labāk nekā es tajā laikā.
– Pitu Andersonu, atceros, kaut kur nelaida, daudziem cilvēkiem toreiz liedza nokļūt Maskavā, piemēram, izsēdināja no vilcieniem. Ar mūsu ziņu. Tam visam pamatā bija nelikumīgs, bet tomēr dokuments.
– Kāpēc Gunārs Astra bija bīstams padomju valstij?
– To pašu man jautāja Rakstnieku savienībā 1987.gadā. It kā katrs fakts atsevišķi nekas nav, bet viņš bija personība un ar to pietika.
– Vai par Orvela tulkošanu vajadzēja tiesāt?
– Neesmu lasījis, man kauns atzīties, man bija jāstrādā, nebija laika lasīt.
– Kas deva pavēles?
– Prasiet Gorbunovam! Te parādījās politiskās nepieciešamības kritērijs, man tas bija skaidrs, kad saņēmu kārtējās lietas materiālus. Esmu jurists. Tagad tie panti ir izņemti laukā.
runā biedris Valdis Batarags |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}