tethys_

Zinu, ka šis kādam var nepatikt, tāpēc uzreizi saku, ka ne jau pēc tā es vērtēju cilvēkus un tas nav uzbrauciens nevienam personīgi.
Bet tā ir, ka man ļoti, ļoti nepatīk krāsainās kontaktlēcas. Nu ļoti.
Protams, ka man pašai ir zaļi mati (eh, vairāk tagad gan nejauši zili), un es neesmu pat pret elfu austiņām, tetovējumiem, rētojumiem un visādu ķermeņa pārveidošanu, taču acis... nu nē, es vienkārši nespēju pierast, ka cilvēkiem mainās acu krāsa. Tas ir kaut kāds idealizēts viedoklis, bet tāda sajūta man iekšā rodas.
Kad es ieskatos mīļās un pazīstamās acīs un ieraugu tur kaut ko pretdabiski košu, man liekas, ka cilvēks ir pieķēzījis savu dvēseles spoguli.
Es saprotu, ja tas ir uz karnevālu vai kā skatuves tēls, bet ikdienā man tas rada skumjas.
Cilvēki vispār kļūst arvien nedabīgāki, un man it kā nav lielu iebildumu, bet nedabīgumu acīs es vienkārši nespēju pieņemt. Man šķiet, ka nav neglītas vai neizteiksmīgas acu krāsas. Es neesmu redzējusi neglītas acis.
Es esmu vispārēji vecmodīgs cilvēks, un zinu, ka drīz vairs pilnīgi nekas pasaulē nebūs dabīgs, viss būs izveidots, un cilvēkiem tas liksies normāli. Bet vismaz šajā brīdī, kad acis lielākajai daļai cilvēku kaut caur parastajām lēcām tomēr ir tās pašas acis, ar kādām es šo cilvēku iepazinu, man ir skumji skatīties pārāk zaļās, pārāk zilās vai pārāk violetās, ķīmiskās acīs.
Tāda nu divkose es esmu, jo neesmu pilnībā tikai par dabisko skaistumu. Visādi var, bet par tām acīm... dažkārt kaut kā ir skumji.
Bet es nevienu nevainoju, "progresam" skaistuma izpratnē ne es, ne kāds cits vairs priekšā nestāsies.