pārdomas par savu dzīvi un ik palaikam sāpīgas atskārsmes par kaut ko nepamanītu un nenovērtētu. kaut kur skrienu un pati nezinu kur. bail, ka tad, kad apstāšos būs jau par vēlu. man jāmācās mīlēt un novērtēt apkārtējie, jo nozīmību parasti saprotam, kad jau viss ir zaudēts. diemžēl.
Nesen atcerējos tādu savas bērnības notikumu, kuru sen jau biju noglabājusi dziļi, dziļi sevī, nospiedusi delete podzinju. žēl, ka ir arī refresh. Cenšos par to nedomāt, lai nesaprastu, kas tas tomēr toreiz bija patiesībā, zēl, ka vecāki netic saviem bērniem, bet tic labāk citiem. ai! labāk nedomāt!

nesakārtotas domas nemitīgi mutuļo galvā. gribu atpūsties no sevis.