apziņas parazīti - manas izjūtas
Laidiet mani ārā!
Laidieeet...
Kliedz, sarunājas ar zemapziņu. Spēlējās ar atlikušo cilvēcību, nosoda to. Ataino egoismu un netīrību dvēselēs, nenosoda, tikai pasaka, kā jūtas Tava zemapziņa.
Nepretendē uz atzinību. Sēž Tavas apziņas stūrītī un sarunājas ar Tevi apejot Tavu atļauju. Sēž kā vājprāta istabā - kailā, bez tapetēm. Aukstā. Jā, istabai arī ir auksti. Baltas sienas. Kaila spuldze ar riebīgu, dzeltenu gaismu. Dzelzs gulta, restots logs. Klusums. Tu sēdi, nē esi ierāvies stūrī. Ceļus piespiedis pie sejas, acis iedūris grīdā. Auksts. Sienas pārāk baltas, tās atgrūž tās pūš vientulību, bailes. Nevar paslēpties. No sevis, no domām. Kāds runā, neatlaidīgi, patiesi, negribu klausīties. Kā tas kāds to var? KĀ DRĪKST?. Aizbāzt ausis, sist galvu pret galvu. Šizofrēnija. Nesāp. Nevar izdzēs to balsi. Viņa māca. Viņa pavēl. Nevar pastiept roku un sažņaugt runātāju aiz rīkles un vardarbīgi izsist no viņa vēlmi komandēt apziņu. NEVAR!!! NEEEEEEEEE, liecies mierā, atstājies. Cilvēks ieskrien logā, ieķeras restēs, kliedz, veltīgi. Balss turpina runāt. Apziņas parazīti ir šāda balss...neredzi, nejūti, pat nedzirdi, viņi nerunā, nedzied uz skaņu, bet uz zemapziņu un mūsu katra slēpto sirdsapziņu. Parāda niecību un tajā pašā laikā katra atsevišķa indivīda sāpes, pārdzīvojumus ataino tik personiski, ka rada emocijas pat paviršos klausītājos. Bet klausītājiem ir jāspēj vispirms pieņemt šo personiskās dvēseles analīzes stilu. Jebkura skaņa, jebkurš vārds baksta smadzenes, sajūta, ka būtu es nosēdināta tumšā telpā, kur pret mani pavērsti prožektori un kāds pastiprinātājā iekliedz vārdus, psiho seanss pašam ar sevi.
Murgs. Murgs, purvs, akacis, kas turpina raut un raut ... balsis, kas runā mūsu zemapziņas vietā. Neaizbēgt.
Fascinējošs, hipnotizējošs spēks.