Izdeg spuldze.. nav vairs riebīgās dzeltenās gaismas.. tu noņem plaukstas no savām ausīm.. klusums.. balis pazudušas.. varbūt neredz..? Tumsā ir drošāk.. klusums, aukstums.. miers.. tu pamani durvīs šķirbu.. tās ir vaļā.. nav aizslēgtas.. bet kādēļ gan es te sēžu? Es taču varu bēgt! Bēgt? No kā? Es pati te atnācu.. kāpēc? Kā bailīgs zvērēns no alas tu lēnām nāc ārā no istabas ar baltajām tapetēm.. nav vairs balsis.. ir melodija.. mūzika.. viss tik ļoti atgadina sanatoriju.. cilvēki baltos halātiņos.. pasmaida un sasveicinās.. tu pieej pie dežuranta un saki - es gribu dzīvot! Viņš saka - labi!.. tik ne ar šīm drēbēm.. tur ir pārāk daudz atmiņu.. ņem šīs.. un viņs sniedz kaudzīti ar puķainām biksēm, krekliem.. tu novelc pagātni un uzvelc nākotni.. tu pasmaidi, jo šīs drēbes tev patīk daudz labāk.. vai tā nav?