cik gadiem bija jāpaiet, lai es varētu kuldīgā būt tā, kā esmu tagad. viss ir īzī (par šito es noteikti atraušos no providences tieši pretējo, es viņu pazīstu), dzīve ir skaista, es atkal gribētu te dzīvot. šovakar pēc garās darbadienas saņēmos atlaist, pavandīties ar ričuku pa pilsētu, neslēpti pajūsmot par pusaudžu dzīves uzskatiem gan pa ļaunam, gan pa labam (truly amazing shit, i tell ya) un atkal neuzkrītoši patrenēties ķiršu kauliņu spļaušanā mērķī (mans sparinga partneris ērenpreisiņš uz to brīdi diemžēl bija pazudis).