par mūžīgajiem un neatbildamajiem jautājumiem
Nekas cilvēcisks kaķiem nav svešs, arī alkas lauzīt prātu pārdomās par neatbildamiem natūrfilozofiskiem jautājumiem. Raugi, brīžos, kad atrodos - ak, piedodiet jel frivolo atklātību - sava dzīvokļa tualetē, es aizvien biežāk piedzīvoju, ka Šarlote paver durvis un zibenīgi ielec man klēpī. Tad viņa atspiežas ar priekšķepām pret izlietnes malu un ārkārtīgi ieinteresēti vēro ūdenskrānu. Ja es krānu atgriežu, viņa ar ķepu patausta strūklu, pārliecinās, ka tas tiešām ir ūdens, un sāk pētīt izlietnes apakšmalu acīmredzamā pārliecībā, ka straumītei būtu jāparādās arī tur. Vairākkārt pasnaikstījusi galvu un ķepas, viņa pilnīgā neizpratnē nolec man no ceļiem un aiziet pa gaiteni, domīgi grozīdama galvu, kur starp rudi pelēkraibajām ausīm gandrīz taustāms virmo Mūžīgais Jautājums: Kur Paliek Krāna Ūdens? Taču jo drīz dzīvnieciņu pārņem skumīga apskaidrība, ka jo daudzas lietas kaķa prātam paliek mūžam slēptas un neatbildētas. Tad viņa aiziet uz virtuvi paēst vai iepļaukā Emīliju... Vārdu sakot, pievēršas sadzīvei. Gluži kā es, kad nedomāju par metafiziku vai ētiku.