Vakar braucot ar vilcienu uz mājām, iegrimu Begbedera manifestācijā, bet, kad lasīju viņa pārdomas par seksuālajām attiecībām - ja cilvēkam sāp zobs, viņš iet pie zobārsta, ja salauž kāju, tad pie ķirurga, bet tad kāpēc, lai arī pēc seksuālajiem pakalpojumiem nevērstos pie profesionāļiem un neizmantotu prostitūcijas pakalpojumus. Brīdī, kad novēršu skatu no grāmatas, lai pārdomātu tikko lasīto, otrā pusē ieraugu sēžam mācītāju diskutējam ar savu sievu. Vēlreiz pievēršos grāmatai, bet tad aizdomājos, ka izveidojusies dīvaina situācija, kas mani nekādā mērā tomēr nesatrauc un neizraisa grēcinieciskas sajūtas. Narkomāns Begbeders un mācītājs. Neesmu es ticīga, nekad neesmu pieļāvusi domu, ka varētu pievērsties ticībai, kuras vārdā ir tik daudz asiņu liets, tad jau priekšroku labāk dodu senajam budismam, kas uzsver, ka cilvēkam dzīves laikā ir jāiziet attīrīšanās ceļš, lai nepārdzimtu nākamajā dzīvē nevēlamā formā, kā arī ievērot būtiskas ētikas formas, kas diemžēl Rietumu sabiedrības postindustriālajā periodā gan ir sen pazudušas. Vai, piemēram, ķīniešu "Idzin" jeb "Pārmaiņu grāmatas" izklāstītajam, ka visa veidošanās pamatā ir mainīgais Nekas, jeb tukšums.