ak, jē. džūlija robertsa filmā meksikānis noplukušā meksikas hoteļa istabā skatās seriālu sievietes skatiens! tas ir vienīgais meksikāņu seriāls, kuru 90tajos skatījos ar patiesu aizrautību. tajā bija par kādu padzīvojušu sievieti, kurai atdzisušas attiecības ar vīru, sarežģītas attiecības ar bērniem un kura iemīlas jaunā žurnālistā. nekādu īpašo notikumu, tikai sievietes iekšējie pārdzīvojumi šajā pasaulē. un robertsa arī skatās šo seriālu, acīmredzot bez tulkojuma, bet viņa skatās ar mirdzošām acīm un saka, ka patiesām jūtām nav vajadzīga valoda. tā arī ir. bet seriāls bija tiešām labs, pat kaut kur almodovarisks. tipāži, aktieri, visas tās attiecības un emocijas, normāla humora izjūta un nekāda ierastā seriālu sviesta.

mans mīļākais tēls tur bija kāda plastiski visriņķī saremontējusies amandai līrai līdzīga būtne, kura bija galvenās varones draudzene un viņu visu laiku koļīja ar brīvdomībām, kamēr pati uzsāka romānu ar viņas dēlu. nebija grūti iedomāties, ka tēls sākotnēji iecerēts kā transseksuālis, bet sabiedriskā spiediena rezultātā tomēr palicis tradicionāli kā sieviete. bet tas nu tā, tīrā formalitāte, jo spilgtumam netraucēja.