"Metāls nesilda," viņa apgalvoja, zīmīgi skatīdamās man acīs, it kā tam būtu jebkāda sakara ar mani - it kā man vajadzētu ko saprast no tā.

"Parasti nesilda viss, bet nereti augsts metāls ir tas, ko cilvēki meklē uzlikt sev uz brūcēm," es atteicu, tikpat zīmīgi un svarīgi.

"Bet ne jau visiem to vajag," viņa laikam mani centās iedzīt kādā pašiedomātā prāta nostūrī. Gūt uzvaru pār neko ar neko. Vārdu kaujas, kas domātas cilvēkiem, kuri baidas lietas nosaukt īstajos vārdos, un dzejiski katrs saprot ko savu un katrs strīdas par savu.

"Tad lai tā paliek metāla specifika," man trūka ko teikt, jo zināju, ka mirklī, kad cilvēks ir vēlējies būt asprātīgs, tas neatdzīs jebkādu sakāvi un ieslīgs galējībās. Lai vairs neatbildētu, es pieliku punktu "Un neviens priekšmets tevi nesilda, ja tam nedod siltumu. Vienkārši metāls ir ilgāk jāsilda un tev nepietiek tam spēka." Nav svarīgi, ko es pateicu. Nav pat svarīgi, ko tas nozīmēja. Galvenais, ka viņa saprata. Viņa saprata to, ko gribēja zināt.