pierro:

Ak, lēdija, ak daiļā kundze, jel nesodiet bargio nabaga klaunu... Tas tik pasaulei sniegto atdod ar uzviju. Dots devējam. Un desmitkārtīgi. Ak, melnbaltā attēla īpašniece, kas ielūkojas man sirdī ar melnām acīm, sega man viena un vienīga ir. Es citas ņēmis, bet vēlēts nav iegūts.

Bet liela šī sega.. O liela nudien... Es tevi tur ietīt varu. Tik caurumus rūsainām šķērēm izgriezt, lai gaiss tev varētu piekļūt. Ne tapēc, ka mīlu tevi, ak nē, bet tapēc, ka gribu, lai runā.