23 August 2013 @ 07:58 pm
nelaimes putns  
tagad šī iespaidā atceros visādus gadījumus, kuros cilvēkiem manā klātbūtnē ir noticis kaut kas nejauks. visspilgtākais no tiem ir stāsts par kāmīti. bērnībā man bija tāda draudzene anita, kas ļoti gribēja kāmīti, bet becāki viņai to nepirka. mums bija kādi deviņi (?) gadi, un neilgi pirms ziemsvētkiem mēs kopā gājām mājās no skolas gar zooveikalu, un, kā gadījās, kā ne, es viņai vienkārši nopirku mazu, rudu kāmīti kā ziemsvētku dāvanu, jo mums likās, ka viņas vecāki taču dzīvnieciņu nemetīs ārā uz ielas, jo sevišķi, ja tā skaitās dāvana (mums bija taisnība). kādu brīdi šis kāmītis nodzīvoja kastītē plauktā anitas istabā, pirms tika iegādāts būris, tam piedzima bērni, no kuriem vienu anita nejauši noslīcināja podā, tīrot kāmja kastīti, un pārējos kāmītis pats apēda, droši vien tāpēc, ka bija cilvēku ar rokām aiztikti. pēc kāda laika, kad anita jau bija pārvākusies dzīvot citur, un es pie viņas atbraucu ciemos, kāmītis ne no šā, ne no tā ņema un nomira. nebija izrādījis nekādas vājuma pazīmes pirms tam, vienkārši nomira, kad es atbraucu ciemos. vienmēr esmu jutusies par šo kaut kā mistiski vainīga, it kā tas būtu nomiris manis dēļ.

bet, ja godīgi, patiesībā es atceros daudz vairāk gadījumu, kur cilvēki manā klātbūtnē ir uzzinājuši kādas labas ziņas vai viņiem ir kā citādi paveicies, tā ka nav tik traki, kaut kā jau tas izlīdzinās.
piemēram, savam brālim es totāli nesu veiksmi datorspēlēs. :D
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on August 23rd, 2013 - 08:29 pm
Tikpat bēdīgi ir, kad tu tiešām nodari citiem reālu kaitējumu, jo vienkārši esi tizls, piemēram, es esmu saplēsusi saviem draugiem daudz trauku, un visbriesmīgākais jau bija, kad izkausēju to plastmasas trauku uz Tavas plīts virsmas. Un man tādas lietas tiešām diezgan bieži atgadās, jo es vienkārši esmu briesmīgi lempīga un arī man viskautkas neienāk prātā, jo es no sadzīves neko daudz nesaprotu.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on August 23rd, 2013 - 08:34 pm
Bet tomēr nejauki, ka tas kāmītis apēda pats savus bērnus, es to iedomājos, un man kļuva neomulīgi. Varbūt tomēr labi, ka viņš nomira, ja jau bija tāds vardarbīgs. Lai gan dzīvnieku pasaulē jau laikam tas ir normāli.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on August 23rd, 2013 - 09:55 pm
it kā tas esot ļoti izplatīti dzīvniekiem, kamēr mazuļi ir pārāk mazi, lai paši varētu kaut kur baigi doties, ja tie pēkšņi vairs neož pēc savas mātes/sevis, tad viņi laikam pieņem, ka kāds ir atradis migu un tajā ielauzies, un VISS IR ZUDIS!!!11oneone / ka tie nav viņa mazuļi vai kaut kā tā, un no tiem atbrīvojas. it kā. tā ka tas kāmītis nevarētu šī dēļ būt uzskatāms par īpaši vardarbīgu, laikam.
(Reply) (Parent) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on August 23rd, 2013 - 09:49 pm
ak, par kaut kādu trauku saplēšanu vai izkausēšanu pie manis noteikti neuztraucies, es traukiem īpaši nepieķeros, vienīgais, ko gribu, ir zināt, kad kads trauks ir saplīsis, lai varu sākt aizvietot, pirms izrādās, ka vairs nav, no kā ēst, un tā trauka izkušana mani sabiedēja uz brīdi tikai, jo satraucos par plīti, bet nekas tai nekaiš, tā ka šobrīd jau tā ir viena no manām mīļākajām komiskajām atmiņām! ^ ^

bet es ļoti varu saprast to sajūtu, man arī vienmēr ir šausmīgi bail citiem kaut ko saplēst utt. par laimi mans lempīgums parasti/biežāk izpaužas savainojot sevi vai saplēšot kaut ko sev pašai. bet es esmu saplēsusi vairākus termosus, no kuriem neviens nav bijis mans :D

(Reply) (Parent) (Link)