tagad šī iespaidā atceros visādus gadījumus, kuros cilvēkiem manā klātbūtnē ir noticis kaut kas nejauks. visspilgtākais no tiem ir stāsts par kāmīti. bērnībā man bija tāda draudzene anita, kas ļoti gribēja kāmīti, bet becāki viņai to nepirka. mums bija kādi deviņi (?) gadi, un neilgi pirms ziemsvētkiem mēs kopā gājām mājās no skolas gar zooveikalu, un, kā gadījās, kā ne, es viņai vienkārši nopirku mazu, rudu kāmīti kā ziemsvētku dāvanu, jo mums likās, ka viņas vecāki taču dzīvnieciņu nemetīs ārā uz ielas, jo sevišķi, ja tā skaitās dāvana (mums bija taisnība). kādu brīdi šis kāmītis nodzīvoja kastītē plauktā anitas istabā, pirms tika iegādāts būris, tam piedzima bērni, no kuriem vienu anita nejauši noslīcināja podā, tīrot kāmja kastīti, un pārējos kāmītis pats apēda, droši vien tāpēc, ka bija cilvēku ar rokām aiztikti. pēc kāda laika, kad anita jau bija pārvākusies dzīvot citur, un es pie viņas atbraucu ciemos, kāmītis ne no šā, ne no tā ņema un nomira. nebija izrādījis nekādas vājuma pazīmes pirms tam, vienkārši nomira, kad es atbraucu ciemos. vienmēr esmu jutusies par šo kaut kā mistiski vainīga, it kā tas būtu nomiris manis dēļ.

bet, ja godīgi, patiesībā es atceros daudz vairāk gadījumu, kur cilvēki manā klātbūtnē ir uzzinājuši kādas labas ziņas vai viņiem ir kā citādi paveicies, tā ka nav tik traki, kaut kā jau tas izlīdzinās.
piemēram, savam brālim es totāli nesu veiksmi datorspēlēs. :D