pēdējā ~pusotra mēneša laikā mani smagi nomocīja mans garastāvoklis. precīzāk - tā maiņas. vēl precīzāk - regulārie garastāvokļa lēcieni no laba un normāla dziļā, tumšā sāpju un skumju akā. tas smeldza. tas nomocīja. tas drāza visās maliņās, pat uzacu galiņos un starp skropstām - it visur. agrākos laikos tā man bija norma, `izgruzīties` tā labi kārtīgi, lai nomirtu un no rīta atkal augšāmceltos; un tā katru reizi, kad uznāk kāda lielāka smadzeņu sāpe. taču pēdējā laikā tas izgāja ārpus jebkādas kontroles, es vairs nespēju tikt galā pati ar šiem melnumiem. vēl ļaunāk, visi mani melnumi nāca ārā pat cilvēkos. un tad nu es gluži vienkārši nezināju vairs, kur likties. kur sevi likt, ko ar sevi tādu izdarīt - ne man labi no manis tādas, ne citiem.
taču nāca kādu dienu ak, jel svētītais apgaismības (lasīt - psiholoģijas) mirklis, kad kādu `jauku vakaru`, daloties savā kārtējā marasmā (pat ne daloties, nē, jo dalās ar iepriekšēju nolūku, bet man tāds it nemazam nebija), es pati atradu iemeslu, kāpēc ar mani notika tas un tieši tā. redziet, dārgie, būdams visnotaļ analītisks, domāt gribošs un nedomāt nespējošs, dažādu nejauku notikumu pieredzējis cilvēks, es kaut kad sen-sen biju nolēmusi, ka nekad vairs neizrādīšu cilvēkiem neko daudz vairāk par pozitīvajām emocijām. sliktais lai viss paliek ar mani manī. un tā arī tas notika - cilvēki elgu pazina un daudzi vēl aizvien pazīst kā pozitīvu un jautru cilvēku, kas prikolās un uztver visu vienkārsi un mierīgi. otru manu daļu pazina labi ja divi cilvēki. un tā nu es dzīvoju ar šo principu ilgi jo ilgi; tik ilgi, līdz pienāca laiks, kad sapratu, ka cilvēkiem uzticēties esmu pārstājusi praktiski pavisam. jo, redziet, kad cilvēkam neuztic/neizrāda savas iekšas, tad ar laiku tas kļūst jau pašsaprotami un tik dziļi iesēdies, ka sāk parādīties grūtības, izsakot arī labās un pozitīvās, skaistās lietas. nu, tās, kas nāk arī no iekšām. un tad nāca mani, ak daiļie šī gada sākuma (lasīt - juglas) laiki, kad es atradu lieliskus cilvēkus, kuru kompānijā man izdevās atvērties. un toreiz es jutos tik labi, es smējos, vārtījos pa grīdu, raudāju, tad atkal smējos, tad tēloju beigtu un darīju citas muļķības, bet galvenais - es teicu un darīju to, kas sēdēja man iekšās. un tad, kad es ierados mājās, mani nomocīja iekšējo lūzumu sāpes, kur mans iekšējais es konfliktēja pats ar sevi - tikko kā man izdevas atvērties, tā uzreiz es atkal aizvēros, gribējās izkliegt visas emocijas, domas, bet gribējās arī innocentiju - sarkasmu, ironiju, noslēgtību un atsvešinātību. un ta vairākas reizes pēc kārtas -tikko kā esmu lielisko personību lokā, viss ir lieliski. tikko, kā palieku viena, jūtos briesmīgi. un tad man uzdeva tādu interesantu jautājumu - "kāpēc tu neļauj sev būt pašai un iegrožo sevi?" meklējot atbildi uz šo jautājumu, es nonācu pie jauna, svarīga secinājuma - BARJERAS.
jā, tas ir barjeras, ko es pati esmu iesējusi un uzaudzējusi oj-oj-oj, cik augstas un spēcīgas. barjeras, kas neļauj manām iekšējām jūtām un vēlmēm pārplūst pāri uz vārdu, skatienu, roku un ķeremeņa kustībām. un tas bija smagi. ja mans sākotnējais šo barjeru iesēšanas mērķis bija neizrādīt negācijas, tad tas pārauga uz kaut ko grandiozu un neizmērojamu, man brīžiem, kad iekšas tik ļoti vēlējās ko pateikt vai kādu samīļot, nācās pat atteikties no tik primitīvam lietām, jo mani nomocīja bailes un nedrošums, nespēja vienkārši pateikt "Tu esi foršs" vai "Tu man patīc", samīļot kādu vai pateikt "man ar Tevi tagad ir tik labi". bet es velējos, ak, cik ļoti es vēlējos dalīties šajās sajūtās un domās ar tiem, kuriem tās pieder, kuru dēļ tās ir. un tas tik ļoti nomocīja un uzlika papildus slogu, ka es izdarīju būtisku secinājumu - jātiek vaļā no barjerām. un ne es viena pie tā nonācu, arī citi man to bija ieteikuši, kuriem kaut cik spēju izskaidrot manu bēdu. te arī sākās nākamais manu iekšējo problēmu posms, kas beidzot noved pie mana ieraksta sākuma. mēģinājums atbrīvoties no barjerām. nav noslēpums man, nav noslēpums man tuvajiem - ir tik daudz lietu, kuras es vēlos, bet nespēju pateikt. dažreiz es uzrakstu, bet lielākoties kauns un bailes man ir arī rakstīt. taču pēdējā ~pusotra mēneša laikā es mācos izteikt un izrādīt tās labās un skaistās lietas. protams, tas ir neizmērojami grūti, pirms katra vārda, kas nāk no iekšienes un mēgina izlauzties ārā, es pārfrāzēju sevī to vel un vēl; man nepieciešams ļoti ilgs laiks, līdz spēšu saņemties un izteikt/izrādīt to, ko vēlos. dažreiz tas ir par vēlu, dažreiz līdz tam tā arī nenonāk, taču ir arī tas mazumiņš reižu, kad man izdodas. un ar to arī sākas jautrākais..
beidzot, kad es sāku mēģināt izdabūt labās un skaistās lietas no manām dziļvagām ārā, es uzreiz neaptvēru, ka barjeru graušana liks izplūst arī ne tik labajām, lai neteiktu, ka skumjajām, melnajām, drūmajām, sāpīgajām lietām arīdzan. un, ņemot vērā to, ka ilgus laikus es šīs sajūtas biju turējusi un izdzīvojusi lielākoties tikai sevī, tad to ir sakrājies gana daudz, lai tās plūstu nekontrolēti un lielos daudzumos - daudz lielākos par tām gaišajām lietām. un te arī ir izskaidrojums tam, kāda velna pēc man tik ļoti mainījās garastāvoklis un tik ātri un smagi tas spēja pasliktināties. izdarot šo atklāsmi, man kā analītiskam cilvēkam palika par daudzām tonnām vieglāk, es vismaz zinu, kas un kāpēc ar mani notiek, un zinu, ka priekšā man stāv izvēle - turpināt censties izteikt labās lietas un rēķināties ar to, ka visu laiku es nespēšu būt pozitīva un smaidīga, bet izlaidīšu laukā arī ko skumju un drūmu, vai arī neizteikt neko. iegrimt dziļi iekš sevis un graut sevi no visām pusēm, tai pat laikā izaudzinot tādu lielu vienaldzību, kas arī nav nemaz tik slikti, vismaz tajā ziņā, ka tā dzīvot ir vieglāk.
rīt apritēs jau vesela nedēļa kopš dienas, kad nonācu pie mana lielā secinājuma par sevi jebšu "pats sev psihologs" mirkļa. un tas ir apbrīnojami, ka veselu šo gandrīz nedēļu, un es nemeloju, man ne reizi nav uzmākušās skumjas, drūmums, sāpes. teju vai neticami. protams, es zinu, ka tas nebūs uz ilgu laiku. es zinu, ka, cenšoties `atvērties` cilvēkiem, es drīz vien atkal atudršos pret kvēlojošu asmeni, kas izkūpinās caurumus manā tā jau ievainotajā, pusatsvešinātajā, iedragātajā dvēselītē. kas, savukārt, daudzkāršo to risku, ko es uzņemos šobrīd, mēģinot `atvērties`. un tas, savukārt, nozīmē, ka priekšā atkal mani gaida liels melnuma marasmu daudzums, kas, iespējams, ir neizmērojams. kuram es tikšu vai varbūt netikšu pāri. kaķis uzskata, ka tas ir tikai laika jautājums, kad viss atkal uzpeldēs augšā, jautājums ir, vai tiešām bilance starp negatīvajiem un pozitīvajiem mirkļiem spēs būt vienāda vai lielāka par nulli? ak, sen man tā nav bijis, sen. un tas ir būtiski, jā. man tas ir būtiski. uzskatu, ka tas ir būtiski katram sevi interesējošam indivīdam, lai būtu labāk par vienkārši `normāli`. nu jā, kaut kā tā. bet pagaidām es turpināšu mēģināt, kaut arī man tas nākas ļoti un ļoti, ļoti grūti. un ir vēl tik daudzas lietas, ko es nespēju pārdabūt pāri tām barjerām. bet tad jau redzēs, pie kā tas viss novedīs. kamēr ir labi, tikmēr ir labi. žēl tikai, ka mans prāts ikkatru mīļu mirkli man iekliedzas, ka viss ir galīgs un mainīgs. šādos mirkļos es domāju, kaut es spētu nofiksēt mūžību. (klausīties - Fleur "Зафиксировать Вечность")
patīkamu nakti un, galvenais, mirkli vēlot, -
kaķis innocentijs elga
taču nāca kādu dienu ak, jel svētītais apgaismības (lasīt - psiholoģijas) mirklis, kad kādu `jauku vakaru`, daloties savā kārtējā marasmā (pat ne daloties, nē, jo dalās ar iepriekšēju nolūku, bet man tāds it nemazam nebija), es pati atradu iemeslu, kāpēc ar mani notika tas un tieši tā. redziet, dārgie, būdams visnotaļ analītisks, domāt gribošs un nedomāt nespējošs, dažādu nejauku notikumu pieredzējis cilvēks, es kaut kad sen-sen biju nolēmusi, ka nekad vairs neizrādīšu cilvēkiem neko daudz vairāk par pozitīvajām emocijām. sliktais lai viss paliek ar mani manī. un tā arī tas notika - cilvēki elgu pazina un daudzi vēl aizvien pazīst kā pozitīvu un jautru cilvēku, kas prikolās un uztver visu vienkārsi un mierīgi. otru manu daļu pazina labi ja divi cilvēki. un tā nu es dzīvoju ar šo principu ilgi jo ilgi; tik ilgi, līdz pienāca laiks, kad sapratu, ka cilvēkiem uzticēties esmu pārstājusi praktiski pavisam. jo, redziet, kad cilvēkam neuztic/neizrāda savas iekšas, tad ar laiku tas kļūst jau pašsaprotami un tik dziļi iesēdies, ka sāk parādīties grūtības, izsakot arī labās un pozitīvās, skaistās lietas. nu, tās, kas nāk arī no iekšām. un tad nāca mani, ak daiļie šī gada sākuma (lasīt - juglas) laiki, kad es atradu lieliskus cilvēkus, kuru kompānijā man izdevās atvērties. un toreiz es jutos tik labi, es smējos, vārtījos pa grīdu, raudāju, tad atkal smējos, tad tēloju beigtu un darīju citas muļķības, bet galvenais - es teicu un darīju to, kas sēdēja man iekšās. un tad, kad es ierados mājās, mani nomocīja iekšējo lūzumu sāpes, kur mans iekšējais es konfliktēja pats ar sevi - tikko kā man izdevas atvērties, tā uzreiz es atkal aizvēros, gribējās izkliegt visas emocijas, domas, bet gribējās arī innocentiju - sarkasmu, ironiju, noslēgtību un atsvešinātību. un ta vairākas reizes pēc kārtas -tikko kā esmu lielisko personību lokā, viss ir lieliski. tikko, kā palieku viena, jūtos briesmīgi. un tad man uzdeva tādu interesantu jautājumu - "kāpēc tu neļauj sev būt pašai un iegrožo sevi?" meklējot atbildi uz šo jautājumu, es nonācu pie jauna, svarīga secinājuma - BARJERAS.
jā, tas ir barjeras, ko es pati esmu iesējusi un uzaudzējusi oj-oj-oj, cik augstas un spēcīgas. barjeras, kas neļauj manām iekšējām jūtām un vēlmēm pārplūst pāri uz vārdu, skatienu, roku un ķeremeņa kustībām. un tas bija smagi. ja mans sākotnējais šo barjeru iesēšanas mērķis bija neizrādīt negācijas, tad tas pārauga uz kaut ko grandiozu un neizmērojamu, man brīžiem, kad iekšas tik ļoti vēlējās ko pateikt vai kādu samīļot, nācās pat atteikties no tik primitīvam lietām, jo mani nomocīja bailes un nedrošums, nespēja vienkārši pateikt "Tu esi foršs" vai "Tu man patīc", samīļot kādu vai pateikt "man ar Tevi tagad ir tik labi". bet es velējos, ak, cik ļoti es vēlējos dalīties šajās sajūtās un domās ar tiem, kuriem tās pieder, kuru dēļ tās ir. un tas tik ļoti nomocīja un uzlika papildus slogu, ka es izdarīju būtisku secinājumu - jātiek vaļā no barjerām. un ne es viena pie tā nonācu, arī citi man to bija ieteikuši, kuriem kaut cik spēju izskaidrot manu bēdu. te arī sākās nākamais manu iekšējo problēmu posms, kas beidzot noved pie mana ieraksta sākuma. mēģinājums atbrīvoties no barjerām. nav noslēpums man, nav noslēpums man tuvajiem - ir tik daudz lietu, kuras es vēlos, bet nespēju pateikt. dažreiz es uzrakstu, bet lielākoties kauns un bailes man ir arī rakstīt. taču pēdējā ~pusotra mēneša laikā es mācos izteikt un izrādīt tās labās un skaistās lietas. protams, tas ir neizmērojami grūti, pirms katra vārda, kas nāk no iekšienes un mēgina izlauzties ārā, es pārfrāzēju sevī to vel un vēl; man nepieciešams ļoti ilgs laiks, līdz spēšu saņemties un izteikt/izrādīt to, ko vēlos. dažreiz tas ir par vēlu, dažreiz līdz tam tā arī nenonāk, taču ir arī tas mazumiņš reižu, kad man izdodas. un ar to arī sākas jautrākais..
beidzot, kad es sāku mēģināt izdabūt labās un skaistās lietas no manām dziļvagām ārā, es uzreiz neaptvēru, ka barjeru graušana liks izplūst arī ne tik labajām, lai neteiktu, ka skumjajām, melnajām, drūmajām, sāpīgajām lietām arīdzan. un, ņemot vērā to, ka ilgus laikus es šīs sajūtas biju turējusi un izdzīvojusi lielākoties tikai sevī, tad to ir sakrājies gana daudz, lai tās plūstu nekontrolēti un lielos daudzumos - daudz lielākos par tām gaišajām lietām. un te arī ir izskaidrojums tam, kāda velna pēc man tik ļoti mainījās garastāvoklis un tik ātri un smagi tas spēja pasliktināties. izdarot šo atklāsmi, man kā analītiskam cilvēkam palika par daudzām tonnām vieglāk, es vismaz zinu, kas un kāpēc ar mani notiek, un zinu, ka priekšā man stāv izvēle - turpināt censties izteikt labās lietas un rēķināties ar to, ka visu laiku es nespēšu būt pozitīva un smaidīga, bet izlaidīšu laukā arī ko skumju un drūmu, vai arī neizteikt neko. iegrimt dziļi iekš sevis un graut sevi no visām pusēm, tai pat laikā izaudzinot tādu lielu vienaldzību, kas arī nav nemaz tik slikti, vismaz tajā ziņā, ka tā dzīvot ir vieglāk.
rīt apritēs jau vesela nedēļa kopš dienas, kad nonācu pie mana lielā secinājuma par sevi jebšu "pats sev psihologs" mirkļa. un tas ir apbrīnojami, ka veselu šo gandrīz nedēļu, un es nemeloju, man ne reizi nav uzmākušās skumjas, drūmums, sāpes. teju vai neticami. protams, es zinu, ka tas nebūs uz ilgu laiku. es zinu, ka, cenšoties `atvērties` cilvēkiem, es drīz vien atkal atudršos pret kvēlojošu asmeni, kas izkūpinās caurumus manā tā jau ievainotajā, pusatsvešinātajā, iedragātajā dvēselītē. kas, savukārt, daudzkāršo to risku, ko es uzņemos šobrīd, mēģinot `atvērties`. un tas, savukārt, nozīmē, ka priekšā atkal mani gaida liels melnuma marasmu daudzums, kas, iespējams, ir neizmērojams. kuram es tikšu vai varbūt netikšu pāri. kaķis uzskata, ka tas ir tikai laika jautājums, kad viss atkal uzpeldēs augšā, jautājums ir, vai tiešām bilance starp negatīvajiem un pozitīvajiem mirkļiem spēs būt vienāda vai lielāka par nulli? ak, sen man tā nav bijis, sen. un tas ir būtiski, jā. man tas ir būtiski. uzskatu, ka tas ir būtiski katram sevi interesējošam indivīdam, lai būtu labāk par vienkārši `normāli`. nu jā, kaut kā tā. bet pagaidām es turpināšu mēģināt, kaut arī man tas nākas ļoti un ļoti, ļoti grūti. un ir vēl tik daudzas lietas, ko es nespēju pārdabūt pāri tām barjerām. bet tad jau redzēs, pie kā tas viss novedīs. kamēr ir labi, tikmēr ir labi. žēl tikai, ka mans prāts ikkatru mīļu mirkli man iekliedzas, ka viss ir galīgs un mainīgs. šādos mirkļos es domāju, kaut es spētu nofiksēt mūžību. (klausīties - Fleur "Зафиксировать Вечность")
patīkamu nakti un, galvenais, mirkli vēlot, -
kaķis innocentijs elga
Tagad ir:: silti un (aiz)domīgi
Tavs koments