Bija patiesi dīvaini skatīties uz savu mazo brāli, kurš tikai aizvakar nosvinēja savu 20 gadu jubileju, auklējot draudzenes dēliņu un izturoties pret viņu, kā savējo - ļoti nopietni, mīļi, rūpīgi. Kas būtu domājis, ka agrāk tik nervozais donžuāns un gaisagrābslis tik ātri noenkurosies. viņam mazais pat ļoti piestāv, taču man, kā lielajai māsai iekšā savāda sajūta, saprotot, ka brāļuks ir pieaudzis.
visas svinības pati "noņēmos" ar mazo Markusiņu (ļoti patīk šis vārds). izdauzījāmies un izpriecājāmies, bet vislielākais pārsteigums Markusiņam bija, ieraugot manu mēles pīrsingu. pēc tam viņš nemitīgi nāca klāt un gribēja, lai es rādu mēli, tad atkal gāja pie citiem un lūdza, lai viņi dara tāpat, bet konstatējot, ka viņiem nekā tāda nebija, plātija rociņas un teica:"nava!", tad žigli atkal skrēja pie manis:)

P.S. pirmo reizi vecā laiku māja šķita silta un ģimene vienota un liela. tik tuvi nekad nebijām bijuši.