|
Novembris 5., 2009
18:58
Sašūmējos atkal varbūt īsti ne par ko, iesākumā solidaritātes pēc, bet pēc tam jau pati un no sirds.
Labi ir tad, kad skaidri zinu, ka darbu daru es, plānoju es un arī atbildu es. Ja iedodu darba uzdevumu citam, tad zinu, kad sagaidu rezultātu un viss ir ok. Tad, kad ik pa brīdim pieslēdzas vēl kāds, ar pēkšņām prioritātēm un steidzamiem darbiem, kas jādara tagad un tūlīt, tad viss aiziet pa pieskari. Un jau divus gadus tā. Nezinu, vai esmu jelkad tik daudz čīkstējusi par darbu. Un kas ir interesantākais - mana attieksme pret pašu darbu nemainās. Varbūt stressa dēļ es viņu izdaru sliktāk tīri objektīvi, bet daru ar tādu pašu attieksmi un entuziasmu kā tad, kad iet labi. Tā ir sadzīviskā komunikācija, kas mani galina nost un neizdodas ar to tikt galā.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
