24 |
[9. Okt 2016|16:54] |
kājās man ir K zeķes, ko viņa man reiz sen senos laikos kaut kāpēc iedeva - iemeslu vairs neatminos, jo tad noteikti nebija tik auksti kā tagad. ap kaklu aptinu šalli, ko regulāri aizmirstu atdot īpašniecei, un jūtos kā plastilīna klucītis, samīcīts tik cieši kopā, ka visas krāsas kļuvušas par brūnu masu. gluži kā mana personība, kas sastāv no nozagtiem mirkļiem, attieksmēm un viedokļiem, kaut kāda patība, ja mēs par tādu vispār drīkstam runāt, ir noslēpta kā adata siena kaudzē, un neviens vēl nav atnācis ar magnētu.
šodienas nu jau ne tik regulārajā svētdienas tējošanā ar P atkal apspriedām to, kā un kāpēc es sadzīvoju ar faktu, ka manī nav aizrautības. kur nu tās, nav pat intereses, mana prieka uztvere ir fragmentāra un es kaut kādā bezapzinātā nihilismā liedzu sev prieku - to intensīvo, pastāvīgo, kas nāk līdz ar darba ieguldīšanu, ar pašizaugsmi, ar būšanu kādam. viņš ieteica atteikties no sev uzliktajiem uzstādījumiem, kas nosaka jebkādas jābūtības, un ļauties tādai laimei, kāda man ir pieejama. atzīt sev, ka drīkst. tāpat kā es drīkstu izjust orgasmu kāda acu priekšā, es drīkstu arī just laimi citiem pretī. bet šis mani uztrauc - atzīt savu seklumu nozīmētu padoties. negribu. paldies.
ko tu dari, neskaitot darbošanos?
p.s. aizmirsu piebilst, ka pilnigigaram nemaz nav tik pilnīgi garām. citādi nebūtu bijis interesanti divatā dzert balzamu no kakliņa Bastejkalnā un gaidīt Baložpagalmus, kas kavēja koncertu. |
|
|
Comments: |
Atzīt sev nepatīkamas lietas nenozīmē padošanos; tieši otrādi - tas ir solis uz priekšu. Lai gan man liekas, ka šajā gadījumā Tu sev piedēvē neesošu vainu, tomēr ir labi, ka Tu meklē un mēģini.
šajā gadījumā tas nozīmētu atzīt sev faktu, ka spēju tikai socializēties, padarboties kaut kādā eventā īslaicīgi, bet mājās un savā prātā stagnēt bez dzinuļiem, kas liek interesēties un ieguldīt darbu vienkārši tā - jo gribas. tā būtu tomēr drusciņ padošanās.
Kad cilvēks ir noguris, viņam nav spēka, ir grūti koncentrēties, trūkst motivācijas. Viņš gan var šīm sajūtām pretoties un piespiest sevi turpināt rosīties, taču atzīt savu nogurumu un doties atpūsties nav arī padošanās. Tas ir solis uz jauniem spēkiem.
tev, protams, ir taisnība, bet vai drīkst vainot nogurumu pie nespēka, kas ilgst visu dzīvi? :)
Es nezinu, vai Tev ir nogurums. Tā bija tikai alegorija.
Savukārt, ja tev šis stāvoklis ir iedzimts, nevis dzīves gaitā iegūts, tad Tev ir jāmācās ar to sadzīvot.
lūk, tieši tā sadzīvošana ar nevarēšanu *būt* tā, kā man šķiet pareizi, ir lielākā problēma. tas ir tas, par ko es runāju ierakstā, tikai neprotu saprotami izteikties.
Tad es Tev iesaku papētīt, ko Tu esi satilpinājusi jēdzienā "pareizi" un kāpēc. Varbūt atklājas kkādas nepamatotas prasības, ko no šā jēdziena var izslēgt.
.. izlēgt, tādējādi padarot to vieglāk sasniedzamu, īstenojamu. | |