Tiesa. Iemeslu nemīlēt vienmēr ir dahuja. A vot spēku mīlēt atrast... Spēku laipi noraidīt iemeslus, kuru dēļ bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu arī nemīlēt...
Nezinu. Es gan esmu tik traks optimists, ka ticu (vismaz šobrīd), ka katrs lauztais mugurkauls tikai padara cilvēku stiprāku (vēl viens nodrāzts stereotips). Un vispār, jāiemācās mīlēt nepieķeroties (kas gan, protams, ir tuvu neiespējamam). (Redzi, četras iekavas vienā rindkopā!!!)
:) nu ķipa. man jau pašam šis modelis šķiet gana nereāls... tomēr sirdij (nē, laikam jau tomēr prātam) tuvs. vispār visa tā nepieķeršanās fiška - lietām, domām, cilvēkiem, jebkam. pieķeršanās padara cilvēkus vājus un liek pēc tam smagi pārdzīvot šīs lietas iztrūkumu. ja uz lietām to vēl var samācīties darīt, tad uz cilvēkiem - hujova... bet manuprāt tas teorētiski ir iespējams.
Kas tev noticis ar klaviatuuras taustinju "r"? Un man nav pashmeerkjis izdomaat ko origjinaalu - mani pilniigi apmierina visaadu sev noderiigu lietu saspershanaas un sakompileeshana peec sava praata. Tikai taa var radiit kaut kaadu origjinalitaates surogaatu. Un pat ja tas nav origjinaali - pohuj, galvenais, ka der un straadaa.
Skatos, Capič, ka Tev noskaņojums pēdējā laikā tāds aizdomīgi pazīstams un atziņas arī tādas kā saprotamas manam paurim. Značit laikam ar vecumu tā štelle neārstējās. Es jau cerēju, vot izaugšu liels - būšu beigts, nu ķip morāli, fiziski jau vieglāk, no tā nekur nemuksi.