From: elfz	Date: 2. Marts 2005 - 23:30		(Norāde uz piebildi)

Katrs cilvēks dod mums dahuja iemeslus viņu nemīlēt un tamlīdzīgi. Tas, kāpēc mēs viņus tomēr mīlam ir noslēpums, un lai tas arī paliek tāds.

	From: capslock	Date: 2. Marts 2005 - 23:38		(Norāde uz piebildi)

Tiesa. Iemeslu nemīlēt vienmēr ir dahuja. A vot spēku mīlēt atrast... Spēku laipi noraidīt iemeslus, kuru dēļ bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu arī nemīlēt...

	From: smejmoon	Date: 2. Marts 2005 - 23:57		(Norāde uz piebildi)

Huis. Var to darīt trenniņa pēc, bet tad kritiens vēl negantāks. Kā es te sēžu.

	From: capslock	Date: 3. Marts 2005 - 00:13		(Norāde uz piebildi)

Nezinu. Es gan esmu tik traks optimists, ka ticu (vismaz šobrīd), ka katrs lauztais mugurkauls tikai padara cilvēku stiprāku (vēl viens nodrāzts stereotips). Un vispār, jāiemācās mīlēt nepieķeroties (kas gan, protams, ir tuvu neiespējamam). (Redzi, četras iekavas vienā rindkopā!!!)

	From: smejmoon	Date: 3. Marts 2005 - 00:15		(Norāde uz piebildi)

Oi, Cap Capish, apskaidro mani - mīlēt nepieķeroties. Tas ir kā mēs ar Jah viens otru mīlam?

	From: capslock	Date: 3. Marts 2005 - 00:20		(Norāde uz piebildi)

:) nu ķipa. man jau pašam šis modelis šķiet gana nereāls... tomēr sirdij (nē, laikam jau tomēr prātam) tuvs. vispār visa tā nepieķeršanās fiška - lietām, domām, cilvēkiem, jebkam. pieķeršanās padara cilvēkus vājus un liek pēc tam smagi pārdzīvot šīs lietas iztrūkumu. ja uz lietām to vēl var samācīties darīt, tad uz cilvēkiem - hujova... bet manuprāt tas teorētiski ir iespējams.