Pieklauvē un nāc iekšā - Marta piezīmes. Bez nosaukuma par vēlmēm nebaidīties.

Negribas melot - es jūtos izdegusi. Vēl joprojām. Ir kurp tikties, vienmēr ir kurp tikties, bet tas vairs nesniedz tādu entuziasmu devu kā bija agrāk. [Gribēju rakstīt - senāk.. Kāds skaidrojums gan manā dzīvē ir vārdam 'senāk'? Pirms gadiem trijiem, četriem vai pieciem pat?]

Izdegusi sevī, jo manā klātbūtnē ir cilvēkbūtnes, kas baidās runāt, baidās atklāties citu acīs, baidās pateikt kā jūtas. Neuztic, kas ir tās miljons un viena lieta, kas uztrauc.

Nedejo lietus lāsēm krītot un ignorē visas tās mazās muļķīgās situācijas, kas rodas dzīvojot, uzskatot tās par nepareizības iemiesojumiem.

Vērpj intrigas un tēlo no sevis to, kas patiesībā, es zinu, ka nemaz tie nav.

Pārmaiņas. Baidos no ik vienas rītdienas, kas pienāks - es vēlos to pienākot vai ne. Baidos, ka nesasniegšu to, ko es vēlos no šīs dzīves. Nesasniegšu to līmeni, ka cilvēki ar kuriem esmu šajā dzīvē uz viena viļņa uzmesta, uzskatīs mani par vērā ņemamu un profesionāli, uz kuru var un drīkst paļauties. Baidos, ka vārdi, kurus man teic nav īsti, bet tiek teikti tikai tamdēļ, ka es vēlos tos dzirdēt. Es necitēšu šos vārdus, bet tie man laupa miegu naktī un izsit no līdzsvara dienā. Ka mana klātbūtne ir tikai īslaicīgs, iepriekš neapdomāts solis, kurš sperts mežonīgas iekāres rezultātā un, kuriem nav nekāda sakara ar emocijām. No sirds vēlos dzirdēt, lai kāds pasaka man, lai es nebīstos ne nieka. Nebīstos, jo būs līdzās un neļaus man laizīt zemi, kad atkal nokritīšu ar degunu pa priekšu no saviem iedomu augstākajiem mākoņiem ar zeltītām, vai ne tik zeltītām malām. [es neciešu zeltītas lietas]