Shelly -

09:46 pm

Es vispār ļoti reti pērku grāmatas. Parasti es tās palienēju vai ņemu bibliotēkā. Vai mantoju. Vai sanemu kā dāvanas. Man ir sadāvināts diezgan daudz grāmatu. Bet vakar iegāju Valterā un Rapā, un nopirku Dženetas Vintersones "Bākugunis". Vintersone man kādreiz ļoti patika.
Un patīk joprojām. Ļoti gribēju ierakstīt vienu fantastiski skaistu dialogu, bet nekādi nevarēju atrast vietu, no kurienes to sākt, un nevarēju atrast vietu, ar ko to beigt. Vintersones grāmatas vispār ir ļoti grūti sadalīt. Teikumi ir saslēgti cits ar citu ciešak par ķēdi, un izraut tikai vienu posmu būtu tīrā varmācība un nesniegtu nekādu labo priekšstatu.
Tomēr mēģināšu.
"- Pinčas jaunkundze saka, lai es neklausoties jūsu stāstos.
- Tas tāpēc, ka viņai pašai nav šīs spējas.
- Kādas spējas?
- Gaišredzības spējas, kas man tika dāvāta dienā, kad es zaudēju acu gaismu.
- Kad tas notika?
- Ilgi pirms tavas piedzimšanas, lai gan es redzēju, ka tu tuvojies gar jūras krastu.
- Vai Jūs pazināt, ka tā būšu es, es tāda - kāda esmu?
Pjū iesmējās. - Tikpat noteikti, kā es pazinu Bābelu Dārku - vai varbūt kāds man ļoti līdzīgs cilvēks pazina kādu viņam ļoti līdzīgu.
Es pieklusu. Pjū varēja saklausīt manas domas. Viņš pieskārās manai galvai - savādi, viegli, kā tikai viņš to prata, nu gluži kā zirnekļu tīkls.
- Tā ir īpaša spēja. Ja vienu lietu cilvēkam atņem, viņam atklāsies kāda cita.
- Pinčas jaunkundze neko tādu nestāsta, Pinčas jaunkundze apgalvo, ka Dzīve Nemitīgi Tumsīs, Līdz Iestāsies Nakts. Viņa to ir izšuvusi krustdūrienā un pakārusi virs plīts.
- Nu, viņa nekad nav bijusi slavena ar savu optimismu."