te

12:06 am: Bredberijs ir visu laiku labākais fantasts. Punkts. Ne zinātniskās fantastikas rakstnieks, bet fantasts. I vsjo. Tāpēc jums visiem jāpērk šonedēļ XX gadsimta klasikas sērijā iznākušais romāns Pieneņu vīns. Tur gan no sci-fi vispār tikpat kā nav ne smakas, taču tā ir vienkārši izcila daiļliteratūra.

Bet patiesībā tas man dod iespēju pagremdēties atmiņās par tēmu "Bredberijs un es". Jo viņš, līdzās Vonnegūtam un Kafkam, ir mans galvenais iedvesmas un apbrīnas avots, bez kura es vispār nebūtu pievērsies pildspalvas tirināšanai. Tieši viņš vēl aizvien manā skatījumā ir lielākais īsstāstu guru, kura stila, valodas un stāsta izjūtai allaž esmu centies līdzināties. Tāpēc vēl jo skumjāk, ka latviešu valodā tie tikpat kā nav parādījušies. Jā, ir Marsiešu hronikas un pirmā Pieneņu vīna izdevuma beigās bija trīs vai četri stāsti. Taču tie nebija labākie viņa darbi un arī Marsiešu hronikas lielākoties sūkā salīdzinājumā ar pārējiem stāstiem.

Tieši tāpēc es tikai pirms gadiem četriem uzzināju par viņa stāstnieka talantu. Valterā un Rapā starp kādiem piecsimts krepīgiem fantasy romāniem (un simts "fantastičeskij bojevik" tipa meistardarbiem) uzgāju stāstu krājumu Завтра конец света. Tobrīd bija brīva nauda makā, tāpēc izlēmu nopirkt. Un Bredberijs mani satrieca. Viņa paša izcilo stila izjūtu vēl papildināja krievu valodas dabiskais skaistums (pie tam šo stāstu tulkotāja bija slavenā Nora Gāla), un es sapratu, ka tas ir mans ceļš. Filozofiski romantiski stāsti par it kā fantastiskām tēmām. Skumja melanholija ar nebeidzamu dzīvesprieku. Tai bija jākļūst par manu nākotni.

Es tos lasīju un pārlasīju mājās, tramvajā, literatūras un vēstures stundās. Es ik nedēļas gāju uz veikalu, cerībā, ka tur būs parādījies vēl kāds viņa stāstu krājuma. Divreiz man paveicās, un es tās paņēmu rokās, galvā rēķinādams, cik ēdienreizēm man sanāks nauda, ja es nopirkšu vēl vienu grāmatu, kaut labi zināju, ka tam nav nozīmes - Bredberija vilinājums bija pārāk liels.

Reizēm mēģināju tulkot pāris iepatikušos stāstus, lai uzlabotu pats savu valodu, taču ikreiz apstājos, sapratis, ka nespēju to izdarīt pienācīgā līmenī, kas neapkaunotu Meistaru un mani sevis paša acīs. Bet Bredberija stāstu latviskošana vienmēr ir bijis mans sapnis. Tāpēc es par godu Pieneņu vīna reissue izmēģināju roku vēlreiz. Izvēlējos īsāko no sev jo īpaši tīkamajiem gabaliem, kas pie tam izrādījās mana Bredberijas stāstu nevainības zaudējuma titulgabals. Pēc tam netā atradu versiju oriģinālvalodā. Un ķēros pie tulkošanas.



Vakars pirms pasaules gala

Rejs Bredberijs

- Ko tu darītu, ja rīt būtu pasaules gals?

- Ko es darītu? Tu to nopietni?

- Jā, nopietni.

- Nezinu. Nekad neesmu par to domājusi.

Viņš ielēja sev kafiju. Uz viesistabas paklāja divas meitenes vējlukturu zaļajā gaismā spēlējās ar klucīšiem. Vakara gaisā bija jaušams tikko uzvārītas kafijas tīrais un vieglais aromāts.

- Vajadzētu tā kā sākt, - viņš teica.

- Tātad patiešām nopietni.

Viņš pamāja.

- Karš?

Viņš papurināja galvu.

- Arī ne ūdeņraža bumba vai atombumba?

- Nē.

- Varbūt bioloģiskais karš?

- Nekā tamlīdzīga, - viņš atbildēja, lēnām maisot kafiju. - Vienkārši aizveras grāmata.

- Es tomēr nesaprotu.

- Es patiesībā arī ne, taču jūtu, ka tā ir. Brīžiem tas mani biedē, bet brīžiem nomierina. - Viņš paskatījās uz meitenēm, kuru gaišie matie mirdzēja laternu gaismā. - Es sākumā tev neteicu. Tas bija pirms kādām četrām dienām.

- Kas bija?

- Sapnis. Es sapņoju, ka viss drīz beigsies, un tāpat teica arī balss. Nekad iepriekš to arī nebiju dzirdējis – vienkārši balss teica, ka pasaulei pienāks gals. Es par to nedomāju līdz pat nākamajai dienai, kad darbā sastapu Stenu Vilisu, kurš gaišā dienas laikā skatījās ārā pa logu. “Par ko esi aizdomājies, Sten?” jautāju, un viņš atbildēja, ka naktī redzējis sapni, bet vēl pirms viņš paguva uzsākt savu stāstāmo, es jau zināju, ko viņš teiks. Es pats būtu varējis viņam to pastāstīt, taču klusēdams klausījos kā viņš runā.

- Tas bija tas pats sapnis?

- Jā. Un es arī viņam pateicu, ka naktī redzēju to pašu sapni. Tas Stenu nepārsteidzu. Patiesībā viņš pat izskatījās atvieglots. Tad mēs izgājām cauri darbavietai. Tāpat vien. Mēs neteicām: “Derētu pastaigāties.” Mēs vienkārši gājām un it visur redzējām, kā cilvēki sastinguši veras uz saviem galdiem, savām rokām vai ārā pa logu. Es ar dažiem parunāju. Tāpat arī Stens.

- Un viņiem visiem bija tas pats sapnis?

- Pilnīgi visiem. Tas pats sapnis. Pilnīgi vienāds.

- Un tu tam tici?

- Jā. Es vēl nekad neesmu bijis tik pārliecināts.

- Un kad tā beigsies? Kad beigsies pasaule?

- Mums šonakt. Pēc tam nakts ies apkārt Zemeslodei, un tas pats pamazām notiks arī citviet. Viss beigsies divdesmit četru stundu laikā.

Viņi kādu laiciņu vienkārši sēdēja, nespēdami pieskarties savām kafijas krūzēm. Tad lēnām tās pacēla un, skatoties viens uz otru, arī izdzēra.

- Vai tad mēs esam to pelnījuši? - viņa jautāja.

- Ne par mums ir runa. Tā vienkārši sanāca. Bet tu man pat neiebildi. Kāpēc tā?

- Man ir iemesls, - viņa atbildēja.

- Tāds pats kā maniem kolēģiem?

Viņa lēnām pamāja.

- Es negribēju neko teikt. Tas notika pagājušajā naktī. Un šodien visas sievietes par to vien runāja. Arī viņas bija sapņojušas. Man šķita, tā vienkārši ir sakritība. - Viņa paņēma laikrakstu. - Avīzē par to nav ne vārda.

- Visi jau tāpat zina.

Viņš atlaidās krēslā, turpinot skatīties uz viņu.

- Tev bail?

- Nē. Iepriekš man šķita, ka būs, bet izrādās, ka nav vis.

- Kur tad palicis pašsaglabāšanās instinkts par kuru visiem tā patīk runāt?

- Nezinu. Ja saproti, ka tā arī jābūt, grūti satraukties. Viss ir loģiski. Nekas cits arī nevarēja sanākt, ja reiz mēs tā dzīvojām.

- Bet mēs taču neesam slikti cilvēki, vai ne?

- Nē, bet arī ne ļoti labi. Manuprāt, tāpēc arī tā ir sanācis – mēs neesam bijuši nekas vairāk kā mēs paši, kamēr liela daļa pasaules centīgi nodarbojās ar drausmīgām lietām.

Meitenes viesistabā smējās.

- Man vienmēr šķita, ka šādos brīžos cilvēki raudādami izskrien ielās.

- Laikam tomēr nē. Patiesībā jau nav par ko raudāt.

- Vai zini, man pietrūks tikai tevis un meitu. Man nekad īsti nav patikusi pilsēta, darbs vai patiesībā jebkas cits, izņemot jūs trīs. Man nepietrūks nekā. Varbūt vienīgi laika maiņas un ledusaukstas ūdens glāzes karstā vasaras dienā, un varbūt man pietrūks arī izgulēšanās. Kā mēs vispār varam šeit sēdēt un mierīgi sarunāties?

- Nav nekā cita, ko darīt.

- Tev taisnība. Ja varētu darīt jebko citu, mēs to arī darītu. Šī laikam ir pirmā reize pasaules vēsturē, kad ikviens pilnīgi noteikti zina, kas ar viņiem šonakt notiks.

- Interesanti, ko cilvēki tagad darīs – šovakar, dažas vēl palikušajās stundas.

- Aizies uz kādu izrādi, paklausīsies radio, paskatīsies televizoru, uzspēlēs kārtis, noliks gulēt bērnus un dosies pie miera arī paši. Kā jau parasti.

- Mums vajadzētu lepoties par šo “kā jau parasti”.

Viņi brītiņu sēdēja klusēdami, un viņš sev ielēja vēl vienu krūzi kafijas.

- Kā tev šķiet, kāpēc tieši šonakt?

- Tāpat vien.

- Kāpēc tas nenotika kādā citā naktī pirms gadsimta, pieciem vai pat desmit?

- Varbūt tāpēc, ka nekad iepriekš nebija bijis 1969.gada 19.oktobris, bet tagad ir pienācis, un tas arī viss. Varbūt šis datums nozīmē ko vairāk nekā ikviens cits, varbūt šogad viss notika tā, ka pasaulei vienkārši bija jābeidzas.

- Šonakt pāri okeānam no abām pusēm lido bumbvedēji, kas nekad nepiezemēsies.

- Arī tāpēc.

- Nu, - viņš pieceldamies noteica. - Ko tagad? Mazgāsim traukus?

Viņi nomazgāja traukus un neparasti rūpīgi salika tos savās vietās. Pusē deviņos nolika gulēt meitas, noskūpstīja viņas un iededza nelielās naktslampiņas pie gultām, durvis uz istabu atstādami nedaudz pavērtas.

- Es nevaru saprast, - vīrs noteica, izgājis no guļamistabas un uz brītiņu apstājies, skatoties atpakaļ ar pīpi rokās.

- Ko tad?

- Vai aiztaisīt durvis līdz galam, vai atstāt pavērtas, lai gaisma var tikt iekšā.

- Interesanti, vai bērni zina.

- Nē, protams, ka nē.

Viņi sēdēja un lasīja avīzes, un klausījās mūziku pa radio, bet pēc tam vienkārši sēdēja pie kamīna, skatoties kā tajā izgail pēdējās ogles, pulkstenim nositot pusē vienpadsmit, vienpadsmit un tad arī pusē divpadsmit. Viņi domāja par visiem cilvēkiem uz pasaules, kas katrs vakaru pavadīja savādāk.

- Tā, - viņš beidzot noteica un uzspieda ilgu skūpstu uz sievas lūpām.

- Mēs vismaz esam atraduši viens otru.

- Tev nāk raudiens? - viņš noprasīja.

- Tomēr nē.

Viņi izgāja cauri mājai, visur izslēgdami gaismas, un tad devās uz savu guļamistabu, vēsajā nakts tumsā izģērbās, un visbeidzot aizvilka arī aizkarus.

- Cik jauki, ka palagi ir tīri.

- Es jūtos nogurusi.

- Tāpat kā mēs visi.

Viņi palīda zem segas.

- Uzgaidi brītiņu, - viņa noteica.

Viņš dzirdēja, kā viņa pieceļas un aiziet uz virtuvi. Un pēc mirkļa jau bija atpakaļ.

- Aizmirsu aizgriezt krānu, - viņa paskaidroja. Tas bija tik savādi, ka viņš nevarēja atturēties un iesmējās. Arī viņa iesmējās, sapratusi, kāpēc tas bija uzjautrinoši. Beidzot viņi apklusa un gulēja vakara gaitā atdzisušajā gultā, piekļautām pierēm un satvēruši viens otra rokas.

- Ar labunakti, - pēc brītiņa viņš noteica.

- Ar labunakti, - atsaucās arī viņa.