Nedēļas nogale tika pavadīta kaimiņvalsts Lietuvas robežās, ar galvenajiem mērķiem - Palangu un Klaipēdu. Vēl pirms tika šķērsota robeža pabraucām pa lejas Kurzemes ceļiem, pārsvarā gan nācās braukt pa grants ceļiem, tāpēc nevarēja taisīt logus vaļā un nācās sutināties mašīnā. Pa ceļam uz Palangu centāmies nepalaist garām kādas skatāmas vietas zīmes. Atklājām kaut ko tādu, ko nekad agrāk nebiju citur redzējusi - vecas baznīcas drupās bija iekārtota baznīca, kurai kā jumts kalpoja parasta plēve, bet iekšā izklāts linolejs un salikti koka soli, bet pašā priekšā koka krusts (šeit es pat varētu sākt ticēt relioģiozitātei, jo to nenorobežo pompozas, pārbagāti rotātas, nospiedošas sienas).
Palanga pastiesi šokēja ar mežonīgajiem cilvēku pūļiem, lai arī drīz pēc mūsu ierašanās sāka līt, tie nemazinājās, tāpēc ilgi nācās meklēt kādu vietu, kur nolikt mašīnas. kad tas beidzot izdevās, gājām uz Dzintara muzeju, kur pēdējo un pirmo reizi biju kādā ceturtajā klasē. kārtējo reizi secināju, ka neesmu dzintara rotu cienītāja, bet no dzintara veidotais šahs gan ļoti patika.
Apkārt muzejam fotogrāfēdamās vazājās n-tās līgavas. zefīrs laikam šogad modē (par kleitām runājot). tieši liela cilvēku daudzuma dēļ nepatika Palangā, gribējās paklaiņot tur pa nakti, taču devāmies tālāk, atradām kempingu Žilgelis, kur teltīs palikām pa nakti. 100 m no jūras. jāra tonakt bija fantastiska. mežonīgi viļņi. paspēju ieiet jūrā līdz ceļiem, kad paskatījos uz augšu un ieraudzīju, ka viens milzenis krīt tieši virsū, parauj apakšā, gandrīz izģērbj, nepapēj pat attaisīt acis, kad nākamais jau virsū. ideāli! kādu stundu noārdījāmies. gribu vēl viļņus.
Pēc tāda action, protams vajag vēl kaut ko, tāpēc gājām uz spēlēt futbolu, lai gan īsi džinsa svārki nav tas pateicīgākais outfits šādai nodarbei un ārī minimālā redzamība tumsas dēļ arī nebija palīgs, jo bumbu brīžiem ieraugi tikai tad, kad jau tā lido tev virsu. nabaga mazais Rūdis, es viņu šādi pārāk daudz traumēju. un man jau arī vajag izcelties - sacenšoties ar Pēču, pat to kurš pirmais pie bumbas tiks, pamanīties aizķerties ai vienīgā akmens futbola laukumā un nozvelties tā, ka tagad kājas vairāk līdzinās astoņgadīga puišeļa, nevis 22 gadus vecas meitenes kājām.
Nākamajā rītā devāmies uz Klaipēdu (vai tiešām visur ir labāki ceļi, nekā Latvijā?). Tur pārcēlāmies pāri uz Neringu ,lai apskatītu jūras muzeju, kurš man no iepriekšējās reizes bija palicis atmiņā tikai ar vaļa žokļa skeletu un pingvīniņiem. kārtīgi visu izstaigājām - atradu Krišjāņa Valdemāra jūrasskolas apliecību, kā arī iemācījos pāris jūrnieku mezglus, paglaudīju japāņu krāsainās karpas, kuras Japānā arī tiek izmantotas kā trauku mazgātājas. Lūkojoties uz akvāriju caur stiklu, sabijos no milzu stores, kas negaidīti parādījās acu priekšā ar savām milzīgajām acīm (nekad neko tādu negribētu satikt dzīvē peldoties, tāpat kā kaut ko līdzīgu mūsu jaunajam rekordam - 76,1 kg smagajam samam.
Pēc tam braucām uz Nidu, kur vajadzēja apskatīt Kuršu kāpas. nekad neaizmirsīšu to skatu, kad aizbraucām uz tā saucamo Lietuvas tuksnesi, kur skatam vienā pusē pavērās milzīgs palašums ar baltajām smiltīm, kur pa vidu nosprausta robeža ar Krieviju, bet tālāk rēgojas jūra. mizlīgas kāpas. noskrēju lejā, iekritu smiltīs un skatījos debesīs, pavēros pa labi un pa kreisi - vienas vienīgas smiltis, nekas cits. tiešām sajūta, kā tuksnesī - na gala ne malas. mēģinājām sērfot ar atrasto dēli, visai labi gan nevedās. atpakaļ protam bija daudz grūtāk tikt, augstu jākāpj un kāju dedzinošās smiltis šo procesu neatviegloja. bet tā ir vieta, kur vēlos atgriezties, un ieteiktu to apmeklēt arī citiem. (žēl, ka tad nomira fotoaparāts, citādi varētu ielikt bildes. varbūt vēlāk, kad dabūšu no ceļa biedriem).
Kopsavilkums - braucien bija patiešām izdevies un Lietuva ir skaista, tagad jābrauc Igauniju. cik tad var braukāt uz tālām zemēm, kārtīgi jāapskata arī kaimiņi.
p.s. jāpiebilst, ka tā bija pirmā ģimenes ekskursija, jo manai ģimenei tādas izklaides nav raksturīgas, bet ar šiem cilvēkiem jau jūtos, kā savējiem. patīk šīs ģimenes saliedētība.
Palanga pastiesi šokēja ar mežonīgajiem cilvēku pūļiem, lai arī drīz pēc mūsu ierašanās sāka līt, tie nemazinājās, tāpēc ilgi nācās meklēt kādu vietu, kur nolikt mašīnas. kad tas beidzot izdevās, gājām uz Dzintara muzeju, kur pēdējo un pirmo reizi biju kādā ceturtajā klasē. kārtējo reizi secināju, ka neesmu dzintara rotu cienītāja, bet no dzintara veidotais šahs gan ļoti patika.
Apkārt muzejam fotogrāfēdamās vazājās n-tās līgavas. zefīrs laikam šogad modē (par kleitām runājot). tieši liela cilvēku daudzuma dēļ nepatika Palangā, gribējās paklaiņot tur pa nakti, taču devāmies tālāk, atradām kempingu Žilgelis, kur teltīs palikām pa nakti. 100 m no jūras. jāra tonakt bija fantastiska. mežonīgi viļņi. paspēju ieiet jūrā līdz ceļiem, kad paskatījos uz augšu un ieraudzīju, ka viens milzenis krīt tieši virsū, parauj apakšā, gandrīz izģērbj, nepapēj pat attaisīt acis, kad nākamais jau virsū. ideāli! kādu stundu noārdījāmies. gribu vēl viļņus.
Pēc tāda action, protams vajag vēl kaut ko, tāpēc gājām uz spēlēt futbolu, lai gan īsi džinsa svārki nav tas pateicīgākais outfits šādai nodarbei un ārī minimālā redzamība tumsas dēļ arī nebija palīgs, jo bumbu brīžiem ieraugi tikai tad, kad jau tā lido tev virsu. nabaga mazais Rūdis, es viņu šādi pārāk daudz traumēju. un man jau arī vajag izcelties - sacenšoties ar Pēču, pat to kurš pirmais pie bumbas tiks, pamanīties aizķerties ai vienīgā akmens futbola laukumā un nozvelties tā, ka tagad kājas vairāk līdzinās astoņgadīga puišeļa, nevis 22 gadus vecas meitenes kājām.
Nākamajā rītā devāmies uz Klaipēdu (vai tiešām visur ir labāki ceļi, nekā Latvijā?). Tur pārcēlāmies pāri uz Neringu ,lai apskatītu jūras muzeju, kurš man no iepriekšējās reizes bija palicis atmiņā tikai ar vaļa žokļa skeletu un pingvīniņiem. kārtīgi visu izstaigājām - atradu Krišjāņa Valdemāra jūrasskolas apliecību, kā arī iemācījos pāris jūrnieku mezglus, paglaudīju japāņu krāsainās karpas, kuras Japānā arī tiek izmantotas kā trauku mazgātājas. Lūkojoties uz akvāriju caur stiklu, sabijos no milzu stores, kas negaidīti parādījās acu priekšā ar savām milzīgajām acīm (nekad neko tādu negribētu satikt dzīvē peldoties, tāpat kā kaut ko līdzīgu mūsu jaunajam rekordam - 76,1 kg smagajam samam.
Pēc tam braucām uz Nidu, kur vajadzēja apskatīt Kuršu kāpas. nekad neaizmirsīšu to skatu, kad aizbraucām uz tā saucamo Lietuvas tuksnesi, kur skatam vienā pusē pavērās milzīgs palašums ar baltajām smiltīm, kur pa vidu nosprausta robeža ar Krieviju, bet tālāk rēgojas jūra. mizlīgas kāpas. noskrēju lejā, iekritu smiltīs un skatījos debesīs, pavēros pa labi un pa kreisi - vienas vienīgas smiltis, nekas cits. tiešām sajūta, kā tuksnesī - na gala ne malas. mēģinājām sērfot ar atrasto dēli, visai labi gan nevedās. atpakaļ protam bija daudz grūtāk tikt, augstu jākāpj un kāju dedzinošās smiltis šo procesu neatviegloja. bet tā ir vieta, kur vēlos atgriezties, un ieteiktu to apmeklēt arī citiem. (žēl, ka tad nomira fotoaparāts, citādi varētu ielikt bildes. varbūt vēlāk, kad dabūšu no ceļa biedriem).
Kopsavilkums - braucien bija patiešām izdevies un Lietuva ir skaista, tagad jābrauc Igauniju. cik tad var braukāt uz tālām zemēm, kārtīgi jāapskata arī kaimiņi.
p.s. jāpiebilst, ka tā bija pirmā ģimenes ekskursija, jo manai ģimenei tādas izklaides nav raksturīgas, bet ar šiem cilvēkiem jau jūtos, kā savējiem. patīk šīs ģimenes saliedētība.
pabakstīt