| Igaunija - otrā diena |
[11. Aug 2004|15:52] |
Nākošajā rītā dodamies uz Kohtla-Järve apskatīt degakmens ieguves rajona industriālo ainavu. Bez tam mums ir ziņas, ka kaut kur tur ir raktuvju muzejs. Jau otrais uz ielas aptaujātais cilvēks perfektā krievu valodā izstāsta precīzu ceļu uz Kohtla-Nõmme, kur tad arī ir šis muzejs. Patiesībā uz turieni ir arī ceļa rādītāji, bet vai mums varēja ienākt prātā, ka Tas saucas "Kohtla Kaevanduspark".
Pie ieejas šahtā tiek izsniegtas ķiveres, darba jakas, kalnraču lampas. Pēc tam dodamies iekšā. Nu, atrakciju netrūkst. Tur ir gan darbojošs kombains, gan vilcieniņš
ar ko tiekam vizināti, gan viltīgs velosipēds braukšanai pa sliedēm, dažs pat pamanās paurbt ar 16 kg smago un 2,2 m garo kalnraču urbi
 .
Iepriekš piesakoties, ir pat iespēja turpat šahtā paēst. Mēs paēdam kafejnīcā zemes virspusē. Kopā šeit pavadām vairāk kā divas stundas.
Nākošā pietura - Valastes ūdenskritums. Ūdens ir, par spīti vasarai. Droši vien nesenie lieti arī šo apvidu skāruši. Smuki. Bet pietrūkst varenības. Tomēr varam mierīgi atzīmēt, ka Baltijā augstākais ūdenskritums ir redzēts.
Nolemjam, ka uz Narvu braukt pa šoseju, kuru piedevām viscaur remontē, nav interesanti, turpinām braukt gar jūras krastu. Ja var ticēt www.visitestonia.com, tad šajā posmā klints ir visaugstākā, līdz 50 m virs jūras līmeņa. Tajās retajās vietās, kur var nokāpt līdz ūdenim, ceļa malā stāv mašīnas un cilvēki sijājas šurpu-turpu.
Aiz apdzīvotas vietas ar nosaukumu Voka sākas zemes ceļš, bet ir pietiekami labs un turpinam braukt pa to. Ceļš paliek bedraināks, parādās lielas ar ūdeni pildītas bedres visa ceļa platumā. Pa priekšu brauc jauns mersedesa busiņš ar igauņu numuru, nospriežam, ka tad jau izbraukt var (vietējie taču brauc :)) un sekojam. Tālumā var redzēt kādas lielas rūpnīcas korpusus, tātad Sillamäe ir tuvu. Kādā krustojumā busiņš aizbrauc pa kreisi. Tā kā visos virzienos (tai skaitā atpakaļ) ceļš izskatās vienādi briesmīgs, dodamies tikai uz priekšu. Pēc brīža nonākam pie rūpnīcas, kura izskatās pamesta labu laiku atpakaļ. Eju ar kājām izlūkot ceļu. Pēc vairākām pamatīgām bedrēm, kuras tomēr izskatās izbraucamas, ieraugam asfaltu. Urrā! Kamēr izlūkojam, aiz mums piebraucis tas pats busiņš. Izrādās, viņi, tāpat kā mēs, meklē ceļu, un tas pa kreisi neesot bijis īstais :) Kad izkļūstam uz asfalta, līdz Narvai tiekam bez piedzīvojumiem.
Toties Narvā diezgan ilgi maldos, kamēr atrodu cietoksni (pats vainīgs, bija jāmeklē robežpunkts).
Un, kā izrādās, veltīgi, jo tur tieši šodien notiek kaut kāds visas dienas koncerts, biļešu nav un bez koncerta biļetēm nevienu iekšā nelaiž. Še tev!
Te rodas vienīgā tehniskā problēma visa ceļojuma laikā. Izslēdzot aizdedzi, salona ventilators neapklust un lielie uguņi nenodziest. Rauju vaļā drošinātāju kārbas vāku - relejs, kas to visu atslēdz, nav izturējis karstumu un sakusis. Kur lai sestdienā Narvā dabū Volvo releju?! Izrādās, šamējam visi releji vienādi, rauju ārā priekšējo miglinieku releju un lieku beigtā vietā. Strādā! Pa to laiku pārējie noskaidrojuši, ka šodien cietoksnī vispār nevarēs tikt. Žēl, protams, bet neko darīt. Griežam uz māju pusi.
Ir karsts un nākošais pasākums varētu būt peldēšanās Peipusā. Kad tam tuvojamies, uz ceļa parādās peļķes, bet pie ezera līst. Tas nosit apetīti uz peldēšanos un dodamies tālāk uz māju pusi. Tālāk gandrīz bez apstāšanās.
Valgā iebraucam jau tumsā, bet ielas gaišas, visur ceļa rādītāji "Riia", tādēļ robežpunktu atrodam ātri. Toties Valka... Melna tumsa, neviena ceļa rādītāja, uz Valmieras ceļa izbraucu tikai pēc atmiņas. Kolosāla Latvijas vizītkarte. Gods, kam gods, tālāk ceļš līdz Valmierai labs, gandrīz kā Igaunijā.
Mājās pārrodamies ap pusvieniem naktī un pat lāgā neizkravājušies ejam gulēt. Otrā diena tomēr bija pārāk gara. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}