Apgreidoju savu viedokli par dakteriem. Pie iepriekšējā, ka nav jēgas tos apmeklēt, jo, kad beidzot tiksi klāt, vai nu kaite  būs pārgājusi, vai pagūsi nolikt karoti, varētu piebilst, ka, ja reiz esi ar kādu no tiem stājies ciešākos sakaros, fig vaļā tiksi. Lai gan tas nav nekas jauns. Atminos, vēl padomju laikos, lai studentu poliklīnikā noslēgtu slimības lapu par prastu saaukstēšanās gadījumu, mani mēģināja piespiest iziet pilnu dispanserizāciju. Bet atgriežoties šodienā, jākonstatē, ka nedēļas laikā būšu notriecis turpat 100 Ls. Tā jau skaidra lieta, ka par mācīta un kvalificēta speciālista pakalpojumiem būtu jāmaksā dārgi, tomēr nav īsti skaidrs, vai pēc tam, kad viņš savu darbu padarījis, nākamājās reizēs plāksterus nevarētu līmēt kāds praktikants. Patiesībā es tos pats gluži sekmīgi varētu uzlīmēt. Par pašizmaksu. Tā nu tagad jūtos motivēts tai brīdī, kad izbeigsies polise, pievērsties pašiedvesmai vai, ļaunākajā gadījumā, bezrecepšu preparātu klāsta apgūšanai.