| Melnā zvīņbeka un raupjā tumšbeka |
[Feb. 23rd, 2012|12:10 am] |
un vēl man šķiet, ka man ir problēmas ar sēnēm. Nē, nu, ne tā. Bet man kaut kā ļoti velk un patīk sēņu "pasaule". Labrpāt iepazītos arī ar kādu zvērīgu sēņotāju, kas tāds ir, jo zina visu par sēnēm un zina, jo īstenībā ir kaislīgs biologs/biloloģe (mikologs, ja, tā tos sauc?). Šodien, piemēram, iegādājos grāmatiņu "Bekas". Esmu ļoti lepna par savu pirkumu. Katra lappuse tur ir prieks un laimība.
Pirms lasait tālāk, paskaitat galvā, cik beku veidus jūs varat nosaukt.
ap 78.gadu, kad ir tikusi uztapināta manā īpašumā nonākusī grāmata, autors raksta, ka, attiecībā uz bekām, tur ir problēmas un nav skaidrības ar sistematizāciju, bet, principā, visās tajās grupās, dzimtās un ģintīs kopā LV ir atrodamas sekojošās:
Beka: dzeltenā, govju, lāču, pārlsainā, raganu, resnkāta, sakņkāta, velna.
Baravika: bērzu, egļu, ozolu, priežu.
Apšubeka: baltā, dzeltenbrūnā, parastā.
Bērzubeka: parastā, melnā, purva.
Lācītis: sila, ozolu.
Sviestbeka: graudainā, lipīgā, parastā, piparu, priežu, purva, zeltainā.
Smilšbeka: kastaņu, rudzupuķu.
Samtbeka: kazu, parazītiskā, raibā, sarkanā.
Tumšbeka: raupjā
Zobiņbeka: alkšņu
Zvīņbeka: melnā
Žultsbeka: parastā.
iedomājat, cik kruta būtu stutēt nacionālo virtuvi, jo, piemēram, 'piparu sviestbeka' savu nosaukumu guvusi no tā, ka tai ir piparu garša un svaigu to pievieno ēdieniem kā garšvielu. Vai arī restorāna piedāvājums, kur varētu dabūt rudzupuķu smilšbekas mērci... es saku, tas ir krutāk, nekā kkādas gailenes, ko uzurpējuši fraņči!!! Vēl tur varētu promotēt, ka tai baigi īpašā garša, visa tāda niansēta, ko feinšmekeri var sačāpstināt, rudzu lauks pilnbriedā ar zilajiem ziediņiem saules pilniem u.t.t. vai "svaigais kazas siers ar samtbekām" , tiesa, tās diemžēl pārtikā nelietojamas, bet es te par nosaukuma potenciālu.., vai, piemēram, pasūtot uz restēm pagatavotas baravikas, viesmīlis eleganti noprasītu: "jums bērzu, ozolu vai priežu?".
kā arī akadēmiķi īd, ka nav terminoloģijas, nav terminoloģijas, latviešu valodā nekādu zinātni nevar bīdīt, jo trūkstot vārdu, kā par to runāt. Abet, piemēram, visām vienas (no divām) beku dzimtas 7 ģintīm vārdi latviešu valodā ir iedoti (atlikušajām trim gan nav, bet tas tāpēc, ka tās LV neaug (tāpat kā tā zinātne)), bet palasait tos sēņu aprakstus!!! :
Kātiņa ārējā kārta [runa ir par lāču beku] var būt gluda, pārslaina, pūkaina, rievaina, šķiedraina, tūbaina, zvīņaina, pārklāta ar sīkiem graudiņiem, kārpiņām vai šķirduma pilieniem, kā arī vairāk vai mazāk tīklainu, izcilnētu - reljefu zīmējumu.
Dzeltenās bekas atveres sākumā sēra dzeltenumā, zeltdzeltenas, vēlāk ar zaļganu nokrāsu, pieskares vietās zilē.
Resnbekas stobriņi sākumā gaišdzelteni, vēlāk zaļgandzelteni līdz zaļganiem, iespiedumu vietās tulīt zaļganzili. Cepurīte: 5-20cm plata, pelēka, līdz pelēkbrūna vai okerbrūna, sākumā gandrīz lodveida, vēlāk vairāk vai mazāk polsterveida, mazliet samtaina, ar asu un ilgi ieritinātu malu.
u.t.t. u.t.jp.
vēl es esmu noskatījusi grāmatu par LV sēnēm vispārīgi, tur ir daudz skaistu bilžu (sēņu bildes es vispār varētu skatīties daudz un ilgi un visu atlikušo mūžu) un, kas pats labākais, arī pastāstīts par to, ko mēs, idejōti, saucam par 'piepēm', bet kas īstenībā ir sēnes un pat lietojamas uzturā un pat visu cauru gadu, nevis tikai klasiskajā rudens sezonā. To es iegādāšos tāpēc, ka man ir stratēģisks plāns gadījumā, ja kapitālistiskajā pasaulē (vai pasaulē vispār) viss aiziet pa pieskari un ļaudis nonāk nulles punktā, lūk, šī mana īpašā stratēģija pagaidām sastāv no divām lietām: 1) netērēt naudu par lielām, biezām grāmatām cietos vākos (naudas aiziet daudz, bet līdzi bēgļu nastiņā iepakot nevarēs) un 2) apgūt iztikšanas mākslu no pieejamajām dabas veltēm, kam pagaidām vispār esmu -1 līmenī, proti, sāku apgūt, kādas tad tās veltes LV daba piedāvā.. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}