Gonzo Notes Nr.38 (oB.oB.o9)

Zinkā man bija vēl vakar – no aklimatizācijas sajūtas pēc divām nedēļām dabas klostera vidē ne miņas. Gāju parunāties ar Dabu & pabēgt no cilvēkiem, cauri kanjoniem, meža upju ieločos, kur kādreiz bijuši iezemiešu burvju zintnieku tempļi, pa pilnmēness pļavām, kurās caur pirkstiem slīd vēsas smilgas, pa izžuvušu senlejas upīšu baltās smilts gultņu takām; apmaldoties mežā, tad ar bijību pret aizgājēju vietu lēnā nakts mierā, bet skaļu sirdi doties mājup.

Atceros kā pirmajā vakarā pēc atgriešanās, staigājot pa lielveikala stikla terārija gaiteņiem, sajutos kā mežonīgs, nebrīvē atkal sagūstīts meža garu piepildīts zvērs. Un tās acis arī pēc tam kādā spogulī, indiāniski brūnā āda, rugāju kārta, ādas piekariņi, akmeņi, jūras putnu spalvas & sēņu paciņas kabatā, vēl rētas: jaunākas – tikko plāni aizvērušās uz apakšdelmiem & pa visu ķermeni vecākas – ar jau nogājušām krevelēm – tas nav paskats, kādā uzturēties pilsētā. Un vēl tā sirds, kas sitas apmēram ritmā „dzi-mis brī-vī-bai!” & galvā griežas neprātīgas domas, kopā ar mūziku, atmiņām par dabas smaržu, jūras elpu, saulrieta enerģiju, sausām sāpēm, veldzējošām asarām – laikam tās nav domas, sajūtas & veids, kā pieklājas just & domāt šeit pie jums...

---

Pēdējā naktī ar smagu sirdi dedzināju kādu citu dzēruma neprātā izdemolēto dušu atliekas. Celties divos naktī, lai vērotu pilnmēness aptumsumu (kura nebija), klīstot pa uzkalniņu redzēt gan stihiju garus, gan tumsas garus, kuri bēg, sadegot tiem naida dēļiem. Tad gluži kā transā sēžot ugunskura ogļu klusuma skaņās, ar domu par šo pašu & citām pasaulēm.