jā, vakar bija vēl kāds visai interesants (varbūt tas nav īstais apzīmējums) piedzīvojums. bet laikā, kad lauku mājas bēniņos kāru veļu, sāka spēcīgi ducināt pērkons tieši virs mājas jumta. nodomāju, ka pastāv iespēja, ka varētu iespert mājā, un pēc šīs gaišās idejas nepagāja pat ne piecas minūtes, kad pus metru no manis, logā iespēra zibens. nenormāls blīkšķis un tomēr savā veidā skaists skats uz elektrības vadiem, kad pa tiem aizskrien zibens radītā izgaismotā elektrība. noskrēju lejā, un pārņēma dīvaina sajūta saprotot, ka satraukuma nav nekāda. un tā nav pirmā reize, kad pēc manas dzīvības kaut kāda veida apdraudēšanas, nejūti pilnīgi neko, ne bailes, ne pārlaimi par izglabšanos, neko. no emotion. nesen tāpat bija arī uz gājēju pārejas mašīnai ar kaucošām bremzēm apstājoties pāris centimetrus no manis. reakcija - paskatījos uz šoferīti un gāju tālāk uz pieturu, kur cilvēki izskatījās daudz satrauktāki. laikam bērnības paniskās bailes no nāves ir nomainījis absloūts pofigisms. pati nespēju saprast pa kuru laiku, bet tas nenozīmē, lielo mīlestību pret dzīvi esmu zaudējusi, tieši otrādi - mīlu tik stipri, kā vēl nekad.