pastāsts
Posted on 2009.11.26 at 22:52
Visas Lielās lietas šai pasaulē sākas ar kautko lielu. Lielais Sprādziens, vai Lielā piektdiena, vai arī...
Manā gadījumā viss sākas ar lielu caureju. Pēc vairāku dienu dzeršanas es šorīt sēžu uz poda un rēķinu cik šķidruma esmu izdzēris, lai stundām sēdētu uz poda un klausīties kā tas līst podā. Tādos brīžos ir daudz laika, jo prom iet nav iespējams un tad tu tur sēdi lasi avīzi, vai domā. Es domāju un izdomāju, ka man jādara kautkas paliekošs, citādi visas idejas un notikumi, kas mājo manā galvā kādudien draud piedzīvot tādu pat likteni kā litri ļoti labā skotu viskija, kas šobrīd peldina manus izkārnījumus.
Es piedzimu komunistu ģimenē kautkur aiz Berlīnes mūra – skatoties no Eifeļa torņa. Mani vecāki piedzima laikā, kad visi centās būvēt komunismu un realizēt vēl kautko nebijušu. Jāatdzīst, ka tas iespējams bija ļoti iedvesmojošs laiks, kurā dzīvot, jo Ļeņins un tādi cilvēki kā Markss ļaudīm bija devuši jēgu viņu dzīvēm. Piecdesmit gadus vēlāk kāds cilvēks ar sarkanu zīmi pierē patvaļīgi sagrāva šo sapni un iznīcināja daudzu cilvēku dzīves. Tai skaitā arī manu vecāku un manu dzīvi. Mums nācās mācīties dzīvot kapitāismā un būvēt kautko. Tas daudzus iedzina dziļā depresijā, jo ir ļoti grūti pieņemt domu, ka viss, kam kādreiz esam ticējuši esot slikti. Labāk esot eiropā. Un tad bija cilvēki, kas nolēma nojaukt Berlīnes mūri un mēs varējām brīvi piekļūt rietumeiropas labumiem un rietumeiropa varēja brīvi piekļūt mūsu labumiem. Mēs no viņiem pirkām šokolādi un džinsu bikses, kas starp citu bija ražotas ķīnā, viņi ņēma mūsu sievietes, kuras strādāja viņu bāros, vai par modelēm un citus “nav saistīts ar seksu”darbus.
Kādu brīdi visi bija apmierināti, bet tad kāds nolēma, ka jāmaina nauda un jāiedzen tauta pilnīgā nabadzībā. Tas mums nebija nekas jauns, jo mana tauta nabadzībā ir dzīvojusi lielāko savu eksistēšanas laiku, ja neskaita pāris gadus, kad mūs vadīja Kārlis Ulmanis, bet tas jau ir manas vecvecmāmiņas atstāstīts un kad viņa man to stāstīja viņa bija ļoti, veca un es vēl biju ļoti jauns.
Nabadzīgi cilvēki ātri slīgst depresijā. Tā kā mums vēl nebija pietiekami daudz psihoterapētu valstī un psihoanalīze nebija vēl diezko populāra, tad aktīvi cilvēki devās uz Poliju pirkt Royal Spirit, lai vismaz kautkā uzlabotu savu līdztautiešu morāli. Tas palīdzēja. Lēts dzēriens maizes cenā un ļoti iedarbīgs. Pēc krietna malka visas problēmas bija aizmirsušās un dažs labs, pēc vairāku dienu aizmiršanās procesa, pat tika atbrīvots no savām problēmām uz visiem laikiem, jo šim dzērienam neesot bijuši kautkādi diezgan svarīgi starptautiskie sertifikāti, kas ietekmējot tā kvalitāti. Lai nu kā – šis bija dzēriens ar kuru es pirmoreiz piedzēros. Mana onkuļa kāzās, kad man bija kādi sešpadsmit gadi. Nākošajā dienā domāju, ka man gals klāt un visu dienu vārtījos pa gultu neko nesaprastdams. Labi, ka man paveicies ar tēvu, jo viņš saprotoši, ar smaidu uz lūpām man ielēja glāzīti un pasniedza skābētu gurķi: “Tas tev palīdzēs”.
Tādos brīžos pirmā glāzīte ir visriebīgākā. Rodas sajūta, ka izvemsi kuņģi, taču, kad pirmais pārsteiguma moments bija pāri, aizgāju un skapī sameklēju to pašu pudeli un dāsni apveltīju sevi ar vēl pāris malkiem, kas manāmi uzlaboja tās dienas krāsu gammu.
Sapratu, ka šim dzērienam būs liela nozīme manā turmākajā dzīvē, jo sajutu tanī kautkādu burvību. Nespēju saprast kādēļ ir tik daudzi, kas stāsta visus tos stāstus par alkohola ienesto nelaimi ģimenes ligzdā, pazaudētiem darbiem vai ko tādu. Neredzēju tanī nekāda ļaunuma un tikai tādēļ savā pamtskolas izlaidumā ar draugu sametāmies puedelei Kivi liķiera. Tas bija lielisks vakars, ja neskaita, ka sastrīdējos ar meiteni, kuru tobrīd neprātīgi mīlēju un pavadīju nakti skūpstoties ar četrpadsmitgadīgu jaunkundzi no lielpilsētas.
Pagāja vasara un sāku mācīties pilsētā. Man bija pašam savs pavisam jauns dzīvoklis, kurš piederēja manam onkulim, bet viņš tur nedzīvoja un līdz ar to varēju tur apmesties. Lieliska brīvības sajūta un sākumā tā īsti nevar saprast, ko ar to visu brīvību iesākt. Iesākumam nolēmu doties uz vietējo veikalu un nopirkt dažus gardumus – bundžu pilnpiena, “radziņu” un kolu. Atgriezos ar alus bundžu un paciņu cigarešu. Apsēdos pie televizora un aizsmēķēju, atvēru alu un, uzmetis kājas uz galda, smēķeju, dzēru un skatījos Panorāmu. Pēc pārdesmit minūtēm sapratu, ka viena vai divas cigaretes visā šajā relaksācijas procesā bija par daudz. Man trūka gaisa un viss griezās. Devos uz tuaeleti un mēģināju vemt. Bez panākumiem. Atgūlos gultā un ļāvos notikt sliktākajam. Pēc brīža kļuva labāk un es nolēmu, ka nekad vairs nesmēķēšu un nedzeršu. Ieliku alu ledusskapī un noslēpu cigaretes uz skapja.
Nākamjaā dienā mēģināju vēlreiz un šoreiz viss bija lieliski – izsmēģēju pāris cigaretes, izdzēru alu un nesajutu nekādus reibumus. Devos pie miera.
Vidusskolas laikā es diezgan labi apguvu dzeršanas procesus. Vairākas iedzeršanas un beigu beigās es biju gatavs Universitātei, ko pametu pēc pusotra gada, jo man nepietika naudas. Vajadzēja izvēlēties – studēt vai turpināt Rīgas naktsklubu iekarošanu. Izvēlējos pēdējo un kļuvu par reportieri dzeltenās preses izdevumā. Man maksāja ļoti slikti, taču pietiekami, lai samaksātu par īri, nopirktu cigaretes un izmaksāt sev dažus alus krogū un rītos apēstu porciju siera salātus. Turklāt dažkārt nakts dežūru laikā mēs notērējām naudu, kas bija paredzēta informācijas pienesējiem, un uzrīkojām nelielas dzīres Čaka ielas ēstuvē. Tas bija diezgan jauks laiks, jo tur es sastapu lērums jauku un diezgan dīvainu cilvēku. Gandrīz visiem bija problēmas ar alkoholu. Diezgan nopietnas. Visi viņi sevi attaisnoja ar to, ka šai profesijai tas piestāv.
Kādudien es kādā krogū sastapu kādu savu bijušo studiju biedru, kurš man uzsauca pāris alus un piedāvāja darbu avīzē, kur viņš tobrīd strādāja – neliels nedēļas izdevums, kas stāstīja par jaunākajām tehnoloģijām. Tiku pieņemts par datorspēļu ekspertu, lai arī neko vairāk par Tetris savā dzīvē nebiju spēlējis. Man vienmēr ir padevies blefs. Alga bija laba un darbs pavisam minimāls. Kolēģi nedaudz dīvaini, taču tas viss bija pieņemami un šajā darbā es nostrādāju veselu gadu un iepazinos ar diviem, vēlāk manā dzīvē nozīmīgiem, cilvēkiem.
Tad avīze bankrotēja un es atradu darbu citā izdevumā, kur uzdevos par datormaketētāju, kaut arī no tā gandrīz neko nesajēdzu. Viņi man maksāja dubult tik daudz cik iepriekšējā darbavietā un dienā man bija jāstrādā tikai piecas stundas, turklāt vēlā pēcpusdienā, kas bija ideāli vēliem krogus apmeklējumiem. Varēju dzert līdz agram rītam, tad visu dienu nogulēt un vakarā doties uz darbu. Lielisks laiks, kas ilga tikai kādus dažus mēnešus, jo reiz es darbā ierados ar divu dienu kavējumu un viņi mani atlaida.
Tad man viss apnika un es devos atpakaļ uz savām lauku mājām, kur kļuvu par profesionāu mežcirtēju un nopelnīju diezgandaudz naudas un tēriņi bija minimāli, ja neskaita iknedēļas dzerstīšanos vietējās diskotēkās.
Pēc pusgada, vasarā, es pametu lauku mājas, jo sagribējās lielpilsētas burzmu un vēl man šķita, ka es zaudēju laiku un, ka beidzot kautkas man manā dzīvē būtu jādara pa īstam. Domāju, ka viens no galvenajiem dzinuļiem bija fakts, ka mani draugi sev sāka pirkt diezgan dārgas mašīnas un stāstīja par iespējām Rīgā.
Devos turp un sāku strādāt kādā bankrotējoša uzņēmumā, kas pārdeva interneta mājas lapas un nemitīgi kavējās ar algas izmakām. Es savukārt atļāvos nemitīgi kavēt darbu un iearsties reibumā.
Tad kādā decembra rītā aizņēmos trīsdesmit dolārus un devos uz Franciju. Es stāvēju ceļa malā netālu no Iecavas, man sala kāju pirksti, bet es jutos laimīgs, jo beidzot es kautko darīju pa īstam. Es devos prom kautkur nezināmajā. Nezināmais tiešām šajā situācijā bija ar burtisku nozīmi, jo man nebija nekādu plānu saistībā ar savu turpmāko izdzīvošanu, turklāt biju reti neizglītos eiropas ģeogrāfijā. Taču iekšā man bija cerība, ka man paveiksies un, ka es izķepurošos. Es atkal smaidīju.
Manā gadījumā viss sākas ar lielu caureju. Pēc vairāku dienu dzeršanas es šorīt sēžu uz poda un rēķinu cik šķidruma esmu izdzēris, lai stundām sēdētu uz poda un klausīties kā tas līst podā. Tādos brīžos ir daudz laika, jo prom iet nav iespējams un tad tu tur sēdi lasi avīzi, vai domā. Es domāju un izdomāju, ka man jādara kautkas paliekošs, citādi visas idejas un notikumi, kas mājo manā galvā kādudien draud piedzīvot tādu pat likteni kā litri ļoti labā skotu viskija, kas šobrīd peldina manus izkārnījumus.
Es piedzimu komunistu ģimenē kautkur aiz Berlīnes mūra – skatoties no Eifeļa torņa. Mani vecāki piedzima laikā, kad visi centās būvēt komunismu un realizēt vēl kautko nebijušu. Jāatdzīst, ka tas iespējams bija ļoti iedvesmojošs laiks, kurā dzīvot, jo Ļeņins un tādi cilvēki kā Markss ļaudīm bija devuši jēgu viņu dzīvēm. Piecdesmit gadus vēlāk kāds cilvēks ar sarkanu zīmi pierē patvaļīgi sagrāva šo sapni un iznīcināja daudzu cilvēku dzīves. Tai skaitā arī manu vecāku un manu dzīvi. Mums nācās mācīties dzīvot kapitāismā un būvēt kautko. Tas daudzus iedzina dziļā depresijā, jo ir ļoti grūti pieņemt domu, ka viss, kam kādreiz esam ticējuši esot slikti. Labāk esot eiropā. Un tad bija cilvēki, kas nolēma nojaukt Berlīnes mūri un mēs varējām brīvi piekļūt rietumeiropas labumiem un rietumeiropa varēja brīvi piekļūt mūsu labumiem. Mēs no viņiem pirkām šokolādi un džinsu bikses, kas starp citu bija ražotas ķīnā, viņi ņēma mūsu sievietes, kuras strādāja viņu bāros, vai par modelēm un citus “nav saistīts ar seksu”darbus.
Kādu brīdi visi bija apmierināti, bet tad kāds nolēma, ka jāmaina nauda un jāiedzen tauta pilnīgā nabadzībā. Tas mums nebija nekas jauns, jo mana tauta nabadzībā ir dzīvojusi lielāko savu eksistēšanas laiku, ja neskaita pāris gadus, kad mūs vadīja Kārlis Ulmanis, bet tas jau ir manas vecvecmāmiņas atstāstīts un kad viņa man to stāstīja viņa bija ļoti, veca un es vēl biju ļoti jauns.
Nabadzīgi cilvēki ātri slīgst depresijā. Tā kā mums vēl nebija pietiekami daudz psihoterapētu valstī un psihoanalīze nebija vēl diezko populāra, tad aktīvi cilvēki devās uz Poliju pirkt Royal Spirit, lai vismaz kautkā uzlabotu savu līdztautiešu morāli. Tas palīdzēja. Lēts dzēriens maizes cenā un ļoti iedarbīgs. Pēc krietna malka visas problēmas bija aizmirsušās un dažs labs, pēc vairāku dienu aizmiršanās procesa, pat tika atbrīvots no savām problēmām uz visiem laikiem, jo šim dzērienam neesot bijuši kautkādi diezgan svarīgi starptautiskie sertifikāti, kas ietekmējot tā kvalitāti. Lai nu kā – šis bija dzēriens ar kuru es pirmoreiz piedzēros. Mana onkuļa kāzās, kad man bija kādi sešpadsmit gadi. Nākošajā dienā domāju, ka man gals klāt un visu dienu vārtījos pa gultu neko nesaprastdams. Labi, ka man paveicies ar tēvu, jo viņš saprotoši, ar smaidu uz lūpām man ielēja glāzīti un pasniedza skābētu gurķi: “Tas tev palīdzēs”.
Tādos brīžos pirmā glāzīte ir visriebīgākā. Rodas sajūta, ka izvemsi kuņģi, taču, kad pirmais pārsteiguma moments bija pāri, aizgāju un skapī sameklēju to pašu pudeli un dāsni apveltīju sevi ar vēl pāris malkiem, kas manāmi uzlaboja tās dienas krāsu gammu.
Sapratu, ka šim dzērienam būs liela nozīme manā turmākajā dzīvē, jo sajutu tanī kautkādu burvību. Nespēju saprast kādēļ ir tik daudzi, kas stāsta visus tos stāstus par alkohola ienesto nelaimi ģimenes ligzdā, pazaudētiem darbiem vai ko tādu. Neredzēju tanī nekāda ļaunuma un tikai tādēļ savā pamtskolas izlaidumā ar draugu sametāmies puedelei Kivi liķiera. Tas bija lielisks vakars, ja neskaita, ka sastrīdējos ar meiteni, kuru tobrīd neprātīgi mīlēju un pavadīju nakti skūpstoties ar četrpadsmitgadīgu jaunkundzi no lielpilsētas.
Pagāja vasara un sāku mācīties pilsētā. Man bija pašam savs pavisam jauns dzīvoklis, kurš piederēja manam onkulim, bet viņš tur nedzīvoja un līdz ar to varēju tur apmesties. Lieliska brīvības sajūta un sākumā tā īsti nevar saprast, ko ar to visu brīvību iesākt. Iesākumam nolēmu doties uz vietējo veikalu un nopirkt dažus gardumus – bundžu pilnpiena, “radziņu” un kolu. Atgriezos ar alus bundžu un paciņu cigarešu. Apsēdos pie televizora un aizsmēķēju, atvēru alu un, uzmetis kājas uz galda, smēķeju, dzēru un skatījos Panorāmu. Pēc pārdesmit minūtēm sapratu, ka viena vai divas cigaretes visā šajā relaksācijas procesā bija par daudz. Man trūka gaisa un viss griezās. Devos uz tuaeleti un mēģināju vemt. Bez panākumiem. Atgūlos gultā un ļāvos notikt sliktākajam. Pēc brīža kļuva labāk un es nolēmu, ka nekad vairs nesmēķēšu un nedzeršu. Ieliku alu ledusskapī un noslēpu cigaretes uz skapja.
Nākamjaā dienā mēģināju vēlreiz un šoreiz viss bija lieliski – izsmēģēju pāris cigaretes, izdzēru alu un nesajutu nekādus reibumus. Devos pie miera.
Vidusskolas laikā es diezgan labi apguvu dzeršanas procesus. Vairākas iedzeršanas un beigu beigās es biju gatavs Universitātei, ko pametu pēc pusotra gada, jo man nepietika naudas. Vajadzēja izvēlēties – studēt vai turpināt Rīgas naktsklubu iekarošanu. Izvēlējos pēdējo un kļuvu par reportieri dzeltenās preses izdevumā. Man maksāja ļoti slikti, taču pietiekami, lai samaksātu par īri, nopirktu cigaretes un izmaksāt sev dažus alus krogū un rītos apēstu porciju siera salātus. Turklāt dažkārt nakts dežūru laikā mēs notērējām naudu, kas bija paredzēta informācijas pienesējiem, un uzrīkojām nelielas dzīres Čaka ielas ēstuvē. Tas bija diezgan jauks laiks, jo tur es sastapu lērums jauku un diezgan dīvainu cilvēku. Gandrīz visiem bija problēmas ar alkoholu. Diezgan nopietnas. Visi viņi sevi attaisnoja ar to, ka šai profesijai tas piestāv.
Kādudien es kādā krogū sastapu kādu savu bijušo studiju biedru, kurš man uzsauca pāris alus un piedāvāja darbu avīzē, kur viņš tobrīd strādāja – neliels nedēļas izdevums, kas stāstīja par jaunākajām tehnoloģijām. Tiku pieņemts par datorspēļu ekspertu, lai arī neko vairāk par Tetris savā dzīvē nebiju spēlējis. Man vienmēr ir padevies blefs. Alga bija laba un darbs pavisam minimāls. Kolēģi nedaudz dīvaini, taču tas viss bija pieņemami un šajā darbā es nostrādāju veselu gadu un iepazinos ar diviem, vēlāk manā dzīvē nozīmīgiem, cilvēkiem.
Tad avīze bankrotēja un es atradu darbu citā izdevumā, kur uzdevos par datormaketētāju, kaut arī no tā gandrīz neko nesajēdzu. Viņi man maksāja dubult tik daudz cik iepriekšējā darbavietā un dienā man bija jāstrādā tikai piecas stundas, turklāt vēlā pēcpusdienā, kas bija ideāli vēliem krogus apmeklējumiem. Varēju dzert līdz agram rītam, tad visu dienu nogulēt un vakarā doties uz darbu. Lielisks laiks, kas ilga tikai kādus dažus mēnešus, jo reiz es darbā ierados ar divu dienu kavējumu un viņi mani atlaida.
Tad man viss apnika un es devos atpakaļ uz savām lauku mājām, kur kļuvu par profesionāu mežcirtēju un nopelnīju diezgandaudz naudas un tēriņi bija minimāli, ja neskaita iknedēļas dzerstīšanos vietējās diskotēkās.
Pēc pusgada, vasarā, es pametu lauku mājas, jo sagribējās lielpilsētas burzmu un vēl man šķita, ka es zaudēju laiku un, ka beidzot kautkas man manā dzīvē būtu jādara pa īstam. Domāju, ka viens no galvenajiem dzinuļiem bija fakts, ka mani draugi sev sāka pirkt diezgan dārgas mašīnas un stāstīja par iespējām Rīgā.
Devos turp un sāku strādāt kādā bankrotējoša uzņēmumā, kas pārdeva interneta mājas lapas un nemitīgi kavējās ar algas izmakām. Es savukārt atļāvos nemitīgi kavēt darbu un iearsties reibumā.
Tad kādā decembra rītā aizņēmos trīsdesmit dolārus un devos uz Franciju. Es stāvēju ceļa malā netālu no Iecavas, man sala kāju pirksti, bet es jutos laimīgs, jo beidzot es kautko darīju pa īstam. Es devos prom kautkur nezināmajā. Nezināmais tiešām šajā situācijā bija ar burtisku nozīmi, jo man nebija nekādu plānu saistībā ar savu turpmāko izdzīvošanu, turklāt biju reti neizglītos eiropas ģeogrāfijā. Taču iekšā man bija cerība, ka man paveiksies un, ka es izķepurošos. Es atkal smaidīju.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}