![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
16+ Materiāls satur vārdus ar paaugstinātu rupjības pakāpi.
Es nāku no labas un cienījamas inteliģentu ģimenes, māte - mācībspēks augstākajā mācību iestādē, tēvs - inženieris (jā, inženieris, un tas šoreiz nav lamuvārds). Mūsu ģimenē nekad nelamājās. Ja bērns (es) savureiz pateica ko tādu "a kas tu idejots..." par to bērnam tika vecāka Aizvainota Mugura un vispārējs nosodījums, jānugan.
Tā nu tas turpinājās līdz pat vidusskolai, kur Boženka sadaraudzējās ar kādu jaunieti (bez intīma, nedomājiet neko tādu, ja), kas mācēja skaisti, iznesīgi un sulīgi lamāties tā vietā, lai lietotu sabiedrībā pieņemtos eifēmismus. Viņš lietoja gan "pizģec", gan "bļaģ", gan dažādus latviskus analogus un endēmiskos daiņojumus kā "pimpjagalva" un mācīja šos vārdus lietāt ij man, un manai draudzenītei, teicamniecei, sportistei un vispār skaistulei. Puisietis bija arīdzan viens riktīgs daiļdirsējs, es viņu uzskatu par savu daiļdiršanas skolotāju, esmu pateicīga viņam līdz sirds dziļumiem par jaunu apvāršņu pavēršanu un mīlestības uz dzimto valodu raisīšanu manā jaunajā sirdī, aiz kam klanos uz Amerikas Savienoto Valstu pusi, kur viš' jau kādu laiku aizmigrējis. Pēcāk mans skolotājs bija pat šokēts, cik labi abas meitenes (nu tak es un draudzenīte) labi apguvušas viņa skolu, un dažās disciplīnās pat aizgājušas stipri tālāki. Savu artaviņu aktīvās leksikas paplašināšanā ieguldīja arī draudzenītes mamma. Nekad agrāk nebiju dzirdējusi tādus terminus kā "Lāčapeža" (tās kažokādas cepures, kura mēdza valkāt galvenokārt krievu tautības iedzīvotāji ) "pipeļštoks" (par jebkādu iegarenu priekšmetu), "actiņas maziņas kā peļu pīzdiņas" ( fizionomija no rīta tūlīt pēc pamošanās). Vēlāki abas meitenes sekmīgi iekļāvās draudziņu grupējumā, kuriem interese par procesiem sabiedrībā (Atmoda) un atbildīgā attieksme pret mācību darbu nekādīgi netraucē izrotāt sakāmo ar skanīgiem saukļiem iz latvju dainu Tā sējuma un aizguvumiem no mongoļiem-tatāriem, kas organiski iekļauti jau tāpat ekspresīvajā un izteiksmīgajā krievu valodā.
Ilustrācijai raksturīga etīde: Ir 1990. gada vasaras nakts, Latvija, Rīga. Boženas vecāku dzīvoklī norisinās trokšņains pārtijs (vecāki aizbraukuši). Pie durvīm zvana. Draudziņu pārstāvis ar saucienu „Bļāaaaaģ!” atver durvis, domādams tur ieraudzīt vēl kādu nokavējušos biedru. Durvīs stāv nikns un samiegojies kaimiņš - Latvijā pazīstams ķirurgs, kurš ieradies sūdzēties par nepatīkamo trobeli.
Papildinājums 1. redakcijai
Pavisam nesen dzirdēju Meitu II (mazo, trauslo ēterisko būtni Agņešku Chodunsku, balerīnu, teicamnieci, mīl mūziku un dzīvniekus) saucam māmu zemāk aprakstītajā veidā:
Mammu! Mammu! mammmmmu! Nu mammu, bļāg!
2. papildinājums.
Es bērnīniem mājās tos vārdīnus nemācu un arī pate nelietoju. Tie būs gēni.
Es nāku no labas un cienījamas inteliģentu ģimenes, māte - mācībspēks augstākajā mācību iestādē, tēvs - inženieris (jā, inženieris, un tas šoreiz nav lamuvārds). Mūsu ģimenē nekad nelamājās. Ja bērns (es) savureiz pateica ko tādu "a kas tu idejots..." par to bērnam tika vecāka Aizvainota Mugura un vispārējs nosodījums, jānugan.
Tā nu tas turpinājās līdz pat vidusskolai, kur Boženka sadaraudzējās ar kādu jaunieti (bez intīma, nedomājiet neko tādu, ja), kas mācēja skaisti, iznesīgi un sulīgi lamāties tā vietā, lai lietotu sabiedrībā pieņemtos eifēmismus. Viņš lietoja gan "pizģec", gan "bļaģ", gan dažādus latviskus analogus un endēmiskos daiņojumus kā "pimpjagalva" un mācīja šos vārdus lietāt ij man, un manai draudzenītei, teicamniecei, sportistei un vispār skaistulei. Puisietis bija arīdzan viens riktīgs daiļdirsējs, es viņu uzskatu par savu daiļdiršanas skolotāju, esmu pateicīga viņam līdz sirds dziļumiem par jaunu apvāršņu pavēršanu un mīlestības uz dzimto valodu raisīšanu manā jaunajā sirdī, aiz kam klanos uz Amerikas Savienoto Valstu pusi, kur viš' jau kādu laiku aizmigrējis. Pēcāk mans skolotājs bija pat šokēts, cik labi abas meitenes (nu tak es un draudzenīte) labi apguvušas viņa skolu, un dažās disciplīnās pat aizgājušas stipri tālāki. Savu artaviņu aktīvās leksikas paplašināšanā ieguldīja arī draudzenītes mamma. Nekad agrāk nebiju dzirdējusi tādus terminus kā "Lāčapeža" (tās kažokādas cepures, kura mēdza valkāt galvenokārt krievu tautības iedzīvotāji ) "pipeļštoks" (par jebkādu iegarenu priekšmetu), "actiņas maziņas kā peļu pīzdiņas" ( fizionomija no rīta tūlīt pēc pamošanās). Vēlāki abas meitenes sekmīgi iekļāvās draudziņu grupējumā, kuriem interese par procesiem sabiedrībā (Atmoda) un atbildīgā attieksme pret mācību darbu nekādīgi netraucē izrotāt sakāmo ar skanīgiem saukļiem iz latvju dainu Tā sējuma un aizguvumiem no mongoļiem-tatāriem, kas organiski iekļauti jau tāpat ekspresīvajā un izteiksmīgajā krievu valodā.
Ilustrācijai raksturīga etīde: Ir 1990. gada vasaras nakts, Latvija, Rīga. Boženas vecāku dzīvoklī norisinās trokšņains pārtijs (vecāki aizbraukuši). Pie durvīm zvana. Draudziņu pārstāvis ar saucienu „Bļāaaaaģ!” atver durvis, domādams tur ieraudzīt vēl kādu nokavējušos biedru. Durvīs stāv nikns un samiegojies kaimiņš - Latvijā pazīstams ķirurgs, kurš ieradies sūdzēties par nepatīkamo trobeli.
Papildinājums 1. redakcijai
Pavisam nesen dzirdēju Meitu II (mazo, trauslo ēterisko būtni Agņešku Chodunsku, balerīnu, teicamnieci, mīl mūziku un dzīvniekus) saucam māmu zemāk aprakstītajā veidā:
Mammu! Mammu! mammmmmu! Nu mammu, bļāg!
2. papildinājums.
Es bērnīniem mājās tos vārdīnus nemācu un arī pate nelietoju. Tie būs gēni.