pēkšņa vēlme, kaut mani kāds aiz potītēm paņemtu un kājām gaisā izkratītu visas kabatas tukšas, tika izskaidrota ar gausu asinsriti smadzenēs un gravitācijas spēka nogurušu mugurkaulu. apguļoties uz grīdas pēkšņā vēlmē atrados jocīgā pozīcijā, ko iztālēm varētu mēģināt nosaukt arī par "svecīti". (vidusskolā pratu no svecītes kūleni atpakaļ aizmest, taisnām kājām un izklupienā apsēžoties, vai kādi nu tur bija tie eksāmena standarti. bet tagad - kaut kāda izkususi svecīte. kā laiks skrien. kauns skatīties. un kājas arī laikam slaidas, bez celulīta, vingras, veselīgas vēnas, muskuļi tādi, ka aplaizīt. pie tādas slodzes.)
bet par spīti savam tizlumam, sajutos šausmīgi laimīga. pieceļoties gan reiba galva un domājās trīsreiz grūtāk, tak tieši tādēļ viss pie vienas vietas. tās izjūtas ir nepārspējamas. rakstot šo, tā sadomājos, ka gribas atkal mesties uz grīdas un svečoties. jēj. fiziskas aktivitātes glābs manu dvēseli. starp citu - nākošgad grasos stāties sporta akadēmijā, meklēju privātskolotāju kurš pa vasaru palīdzētu man taisīt svecīti, un varbūt tiksim pat līdz tiltiņam. kājas aiz galvas vēl varu pati. tiesa, tikai aizlikt. noturēt viņas tur kļuvis kaut kā, nu, neērti.