brālis atcerējās, kā viņi man maziņai esot pie mākoņiem likuši dziedāt "spīguļo saulīte" un tad saule tiešām sākusi spīdēt. un tad brālis jautāja, vai atceros, kā es to dabūju gatavu. neatceros, pat "ka", kur nu vēl "kā". bet dziesmu protu.
es arī ko tādu skaitīju bērnībā. interesantākais ir tas, ka atceros, cik saules spīdēšanas fakts toreiz bija svarīgi, un es skaitīju ar izmisīgu noteiktību. bet tagad -- tagad ir grūti saprast, ka cik vien dzīvē var būt problēmu, un tas, līst vai nelīst, vairumā gadījumu ir mazsvarīgi.
Bija visādi šķīvji, zīmēti zvēri utt. - šķiet, vairāk motivēja ziņkārība uzzināt, kas tieši tam konkrētajam šķīvim apakšā, nevis tā saulītes piesolīšana. :)