ziniet, es sev patīku labāk, kad nedomāju par apkārtējās pasaules netaisnībām un apkārtējo cilvēku neizdarībām. bet par to ir tik grūti nedomāt, savukārt domājot (droši vien domājot principā...te tāds skumjš smaids...) tiek nomākta mana ikdienas lietu uztvere līdz tādiem apmēriem, ka es nespēju vairs ietērpt vārdos lietas tikpat skaisti, kā es tās redzu, jo tad ir grūti saskatīt skaisto.

un ziniet, katra diena ir skaista, ja mēs izvēlamies to redzēt. katrs cilvēks noteiktos apstākļos un noteiktiem cilvēkiem spēj būt skaists kā personība, tikai kāpēc gan mēs nevarap atcerēties, ka par cilvēku būt nozīmē arī morāli būt un tad katra ikdiena būtu brīnišķīga.

par spīti tam, ka sarūgtina, par spīti tam, ka sāpina - dzīve ir mīlama un skaista.