šobrīd varu likt roku uz sirds un teikt, ka nekas nekaitina vairāk kā gaidīšana. un ne jau tā gaidīšana kā rindā pie zobārsta vai tamlīdzīgi, kad skaidri zini, kas tevi sagaida. bet tā, kad īsti nezini, vai sagaidīsi, kad sagaidīsi un ko tad īsti vispār sagaidīsi. šādai dispozīcijai vajadzētu atcelt pašas gaidīšanas problēmu, bet tak nē! un izrādās, stoisku mieru - sak, kas būs, būs, kad būs, būs - arī nav iespējams uzturēt vienmēr.